"Pie manis pirtī cilvēkam tomēr jābūt kādos rāmjos – viņš šeit var atļauties tikai to, ko es viņam atļauju. Ar varu jau neko nevienam neizdarīsi. Varbūt citur var darīt tā, kā cilvēks grib, bet pie manis tā nenotiek," atklāts ir pirtnieks.
Pašpasludinātie pirtnieki
Tuvojoties vasaras saulgriežiem, kad daudzi vēlas būt tuvāk dabai un pat tie, kuri nekad nav dzīvojuši saskaņā ar sentēvu tradīcijām, izjūt vēlmi būt tuvāk savai zemei, tās veltēm un senču tikumiem, saimnieks teic, ka vēl pirms apmēram 15 gadiem, kad viņš kopā ar dzīvesbiedri, masieri ar medicīnisko izglītību, sācis darboties ar pirts lietām, pirtnieku bijis maz, taču drīz vien pavērusies jauna niša. "Tagad pirtnieku ir tik, cik beku mežā," smejot teic vīrs un piebilst, ka visi pirtnieki ir pašpasludināti, tomēr visu izsakot tas, vai cilvēki pie tiem atgriežas.
Vaicāts, kur smelties iedvesmu pie dabas būšanai, pirtnieks saka - jau sen viss esot uzrakstīts, bet cilvēki aizmirsuši, kur pēc tā lūkoties. "Cilvēkiem nevajag laukus, bet gan vienkārši cienīt savu dzimteni, kur sarakstītas daudzas ļoti labas grāmatas. Piemēram, Edvarta Virzas "Straumēni", kur ir uzrakstīts viss. Arī profesori savas disertācijas taisa no grāmatām. Tāpat arī cilvēki, kuri kaut ko vēlas uzzināt par pirti, kaut ko lasa un no tā arī izveido savu pirts darīšanu".
Pirtsslotas – pat no kaņepēm
"Salīdzinot ar mūsu senčiem, esam ļoti bagāti. Viņi nevarēja atļauties un kurināt pirti ik dienu, dažādas slotas siet, visādus brīnumus darīt. Tikai tagad ir salasījušies tādi gudri cilvēki, kuri ir iedomājušies, ka var siet slotas no visiem kokiem, senāk cilvēkiem galvas tik tālu neaizdomājās, jo viņu domas bija vērstas uz ko citu – uz darbu. Pašlaik darba tikuma ir gaužām maz. Pārējais viss ir pakārtots tam, kā kaut ko nopelnīt, kā kādu apkrāpt.
Es pieturos pie dzimtas tradīcijām un tolaik tradicionālas bija bērzu, liepu un ozolu slotas. Senajos laikos daudz audzēja kaņepes, arī no tām taisīja slotas. Saulgriežu laiks Latvijā ir ļoti bagāts ar dabas veltēm. Toreiz pērās ar āboliņu, ar visu, kas dabā ziedēja, kad tas dabā bija," stāsta pirtnieks un parāda arī paša sietās slotas – gan no liepas, gan kaņepēm, gan bērza.
Namatēvam nācies tikties ar augstas raudzes mācītājiem un pat kardināliem un vienmēr viņš gribējis izdibināt, kā viņi attiecas pret dievturību. "Dievturis sēž un lūdz koku, bet acis ir uz debesīm, tātad – viņš pielūdz dievu,, dara to pašu, ko darām visi, tikai drusku citādākā formā. Pašlaik viss ir mainījies – jo cilvēks paliek vecāks, jo biežāk skatās uz augšu, jo ir tuvāk dievam," teic vīrs.
Jautāts, kādas ir tās labākās slotas, pirtnieks atklāj: "Bērzi pirms Jāņiem patiesībā ir tējas. Bet pēc Jāņiem tās jau ir pirts slotas. Slota jāžāvē ēnā, saulē ne. Labumu var pārbaudīt vienkārši – noplūciet no slotas pāris lapiņas, aplejiet ar karstu ūdeni un redzēsiet, sanāks ļoti laba tēja. Ja to tēju dzerat, jūs izbaudiet. Tur iekšā ir daba, visi mums nepieciešamie vitamīni. Tieši tas pats ir, kad cilvēks peras ar slotu".
Viņš atgādina, lai ļaudis tik daudz nepaļaujas uz farmaceitiem: "Viss, kas nepieciešams mūsu veselībai ir Latvijas dabā – kokos, zālītēs, tējās, tomēr mēs esam slinki tās vākt. Agrāk, ja bija caureja, aizgāja ozola mizu sadrāza, uzvārīja tēju un, vai tas bija teļš, vai tas bija bērns, visiem līdzēja," saka namatēvs.
"Manā uztverē jasmīnu tēja atšķiras no liepu tējas ar to, ka liepu tēja, nostāvējusi trīs dienas, joprojām būs liepu tēja, bet jasmīnu tēja, nostāvējusi trīs dienas, vairs nebūs tēja, tā jau būs kaut kas cits. Tas augs nav pie mums audzis un nav tāds, kādu mums vajadzētu. Es kādreiz jasmīnu slotas arī sēju, tomēr neuzskatu tās par labākajām," stāsta pirts saimnieks.
Koka atdzīvināšana
Pirtnieks arī uzsver - lai būtu laba slota pirtij, koku vajag atdzīvināt – "dabūt tādā pašā stāvoklī, kādā tas paņemts mežā". Koka atdzīvināšana notiek, to ieliekot karstā ūdenī, tad augs paliek līdzīgs kā īstenībā, tomēr pirtnieks pats neprotot atdzīvināt ābeli un jāņogu.
"Ja kāds man grib iestāstīt, ka alkšņa zarus var sakaltēt slotās un pēc tam atdzīvināt, tad es gribu redzēt to cilvēku, lai parāda, kā to izdarīt. Man nesanāk. Arī ar daudziem citiem augiem tā ir. Es esmu tāds, kā moderni saka – konservatīvs. Uzskatu, ja saproti, kā to darīt – dari, bet, ja nesaproti – nemāžojies. Ja māki pirtī iet ar medu - ej, bet, ja nemāki, tad netaisi blēņas," smej pirtnieks.
Latviešu Bībele
Jautāts, vai viņš pārbaudījis, vai ticējumi darbojas, pirtnieks teic, ka tas, kas iekļauts Krišjāņa Barona "Latvju dainās" ir gluži vai latviešu Bībele. "Visi tur iekļautie panti un ticējumi nozīmē to dzīvību, kas notiek Latvijā. Tie ir jāizlasa, jāprot tulkot, izlietot. Tomēr mēs to nedarām. Kurš šodien ir redzējis to grāmatu? Pat ne lasījis, bet tikai redzējis?" retoriski vaicā pirtnieks.
Aktīvi ar pirts lietām Pēteris vairs nenodarbojas pēc kāda incidenta, kad pats gandrīz aizgājis bojā, glābjot stirnu, tomēr norāda, ka ar prieku uzņems cilvēkus, kuri interesējas par pirti. "Es domāju, ka viņi no šejienes aizbrauks ļoti apmierināti. Tomēr rūpnieciskā pēršana gan vairs nav man".
Padomus pirtnieks pērties gribētājiem dod izvairīgus, vien noliek uz galda padomju laikā izdotu grāmatiņu – "Jāņa vakars", kas vēsta par to, ka "dzīves kuplināšanas un padziļināšanas ceļš ir arī tradīciju kopšanas un pilnveidošanas ceļš", "ar tradīcijām dzīve bija tikusi kuplāka, jaukāka, labāka, dzīves vērtība bija pieaugusi", "tradīcijas padara krāšņāku mūsu dzīvi un visu pasauli". "Radu" saimnieks piebilst, ka viņš vienmēr prasot, aizsedzot grāmatas vāciņu, kas tas varētu būt. Visi vienmēr brīnās – tā taču 1938.gadā izdota grāmata, ko izdevis Militārās literatūras apgāda fonds.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
