Runāšana par kaut kaut ko, neko svarīgu nepasakot, “Fikcijas” projektā kulminēja epizodē, kurā ar pārnopietnām sejām pie imitēta konferenču galda apsēdās divi no aktieriem un, viens otru pārtraucot, stāstīja par “savu filmu” – tā esot par... draudzību... un mīlestību... Atliek pajautāt – kura filma nav par to!?
Visas izrādes garumā (kas ilga apmēram pusotru stundu) notikumiem spēles laukumā var sekot ar interesi. Viena darbība pāriet nākamajā, latviešu un vācu valoda, paralēli runātas (un tulkojot viena otru), darbību negausina ne vismazākaja mērā. Ik pa brīdim iespējams atpazīt dažādas situācijas no savas personīgās sociālās pieredzes.
Noteikti interesanta pieredze tā ir arī pašiem aktieriem. Gan Elīnai Vānei, Maijai Doveikai, Gundaram Grasbergam un Ivo Martinsonam, kuri šajā izrādē bija iepludinājuši savu pieredzi no izrādes “Sibīrija” (personīgās biogrāfijas detaļu stāstīšana publikai), gan vāciešiem – Justīnei Hauerei, Davidam Fišeram, Haraldam Redmeram un Severinam Hoensbruham, kuri šeit, šķiet, jutās ļoti labi. Aktieriem tādas iespējas, kā paraudzīties uz sevi, savu darbu un savu pasauli ar distanci, ar citas zemes kolēģu acīm, nemaz tik bieži nerodas.