akram khan
Foto: Ambra Vernuccio

Tas, ka uz Rīgu ar iestudējumu "Džungļu grāmata" un meistarklasi pošas pasaulē pazīstamais horeogrāfs Akrams Hans un viņa dejas kompānija, joprojām šķiet kā brīnums. Viņš ir laikmetīgās dejas zvaigzne, kulta personība, daudzu nozares balvu laureāts, bet viņa trupa – dejas etalons. No 10. līdz 12. aprīlim "Akram Khan Company" viesojas Dailes teātrī ar izrādi "Džungļu grāmata", bet pirms tam slavenais horeogrāfs sniedza interviju "Delfi", kurā stāsta gan par savu bērnību garāžā un uz skatuves, gan to, kā ķermeņa kustību pārvērst valodā. Viņš skaidro savu viedokli, kāpēc nevaram atteikties no kultūras šedevriem pat tad, ja par autoru ir daudz slidenu jautājumu.

Viss sākās jau bērnībā. Esmu dejojis kopš trīs gadu vecuma. Man vienkārši tas patika. Septiņu gadu vecumā sāku nodarboties ar kathaku – indiešu dejas klasiku. Un tas jau bija nopietni. Deja manā dzīvē ienāca uz visiem laikiem. Tālāk viss notika pats no sevis. Protams, no manis gaidīja kaut ko citu, aizraušanos ar dabas zinātnēm vai matemātiku. Taču kaut ko man uzspiest bija bezjēdzīgi. Tas pat radīja pretēju efektu. Es vēlējos dejot, nevis pakļauties kāda spiedienam. Tā es dejoju. Citi mācību priekšmeti mani neinteresēja. Turklāt arī dejā ir matemātika. Es to atradu. Taču ne uzreiz.

Vai tā vispār ir ierasta lieta, ka bengāliešu zēns no Vimbldonas mācās deju?

Bengāliešu zēns starp saviem Vimbldonas vienaudžiem jutās neredzams, bet starp bengāliešu imigrantiem – izraidīts. Privātskolā mani nepieņēma, bet parastajā adaptēties es nespēju. Veselu gadu nobumbulēju. Mācību stundu laikā slēpos vecāku garāžā un mācījos dejot. Deja kļuva par manu pārliecību. Vārdi mani biedēja, runāt ķermeniskajā valodā bija vienkāršāk. Skatījos, kā kustas Maikls Džeksons, Muhameds Ali, Čārlijs Čaplins, Brūss Lī un Freds Astērs. Viņi mani iedvesmoja. Ne tikai ar saviem fiziskajiem dotumiem, dejas vai cīņas manieri, bet arī ar dzīves filozofiju. Taču pa īstam iemīlēt deju man lika kathaks.

Foto: Ambra Vernuccio

Kura dzīves ceļā sastaptā personība atstājusi uz jums vislielāko iespaidu?

Trīspadsmit gadu vecumā man izdevās sastapt slaveno britu režisoru Pīteru Bruku. Es piedalījos viņa iestudējumā "Mahabharāta". Tas arī izveidoja mani kā cilvēku. Varētu pat teikt, ka mana šā brīža domāšanas sistēma ir Pītera nopelns. Viņš uz mani ir atstājis kolosālu ietekmi. Biju pusaudzis, kā balta lapa. No manis varēja izveidot jebko. Man pat sava viedokļa īpaši ne par ko nebija. Pa pilienam vien sevī visu vācu. Kad beidzās izrādes "Mahabharāta" pasaules turneja, ilgi nevarēju pielāgoties parastajai ikdienas dzīvei. Atgriezos pie kathaka, tas bija kā glābiņš. Tad vajadzēja izvēlēties: vai nu kathaks, vai teātris. Pie dejas mani vilka vairāk.

Savā daiļradē jūs savienojat indiešu rituālo deju kathaku un laikmetīgo deju. Jau kopš dzimšanas esat bijis saistīts ar divām lielām un savstarpēji pilnīgi atšķirīgām kultūrām no Āzijas un Eiropas. Tas dod jums daudz priekšrocību, tomēr vai nerada problēmas ar identitāti?

Kas attiecas uz manu identitāti, tā pastāvīgi mainās. Katru dienu. Ja godīgi, es neizjūtu lielu atbildību par bengāliešu vai jebkuras citas kultūras saglabāšanu. Kas vispār vienu kultūru atšķir no citas? Lielākā daļa ir savā starpā sajaukušās un krustojušās, viena otru ietekmējušas. Arī es esmu šāds kultūru krustojuma produkts. Taču nepārprotiet mani. Vēsturiskās saknes ir svarīga un liela manas personības daļa. Tomēr tās nenosaka manu likteni. Tās tikai atgādina par to, kas bija pirms manas dzimšanas.

Jūs bērnībā esat spēlējis Maugli. Kā kopš tā laika ir mainījusies jūsu attieksme pret rakstnieka Radjarda Kiplinga "Džungļu grāmatu"?

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!