Zināms, ka Rūdolfs Blaumanis bijis talantīgs dramaturgs un novelists. Arī Fēliksa Deiča izvēlētie stāsti – “Romeo un Jūlija”, “Mēmais precinieks”, “Pie aizbiruša avota” – ir spēcīgi, ar labi maskētu noslēpumu, spraigiem dialogiem un negaidītiem atrisinājumiem. Tos pārlasot, pēkšņi jutos senās pasaules savaldzināta un pārsteigta par teksta saprotamību, neraugoties uz daudzajiem šodien vairs neizmantojamiem vārdiem un teikuma konstrukcijām. Taču pats būtiskākais pārdzīvojums bija Blaumaņa uzburtās pasaules intimitāte, jūtīgums, dvēseļu caurspīdīgums un klusinātā atmosfēra – puspateikti vārdi un frāzes un tikai daļēji nojaušami apstākļi. Šo trauslo, cilvēka iekšējo pārdzīvojumu pasauli uz iestudējumu gan nav izdevies pārnest pilnībā. Jutos pat nedaudz vīlusies, kad noveles “Mēmais precinieks” skatuves variantā tik daudzas nianses bija saforsētas un pat kariķētas. Protams, ka smieklīgs ir pārspīlētais kautrīgā Jāņa (Māris Bezmers) samulsums, kad jāmēģina uzturēt saruna ar smuko Mariju (Māra Mennika), kuru viņš redz pirmo reizi mūžā un vienīgo reizi priekš kāzām. Smieklīgi ir cirvji, pātagas un vēl sazin’ kas jaunlaulāto gultā, Marijas neskaitāmo brunču komiski neveiklā novilkšana kāzu naktī utt. Šķiet, ka par maz atstāta vieta intīmai klusuma zonai. Līdz ar to par šīs izrādes daļas vērtīgāku klātpienesumu kļuvusi latviešu kāzu tradīciju izspēlēšana – ar lustīgu apdziedāšanu, pūra dalīšanu un gultas klāšanu.
Salīdzinoši klusinātākas izdevušās abas pārejās noveles, tomēr inscenējumā mazāk spilgtas. Traģiskais mīlestības stāsts par Romeo un Jūliju jeb Juri un Annu, kuriem abiem, izrādās, ir viens tēvs, runā par neprognozējamiem notikumiem, kad cilvēki neprot izrunāt savas sāpes un pārdzīvojumus. Vārdi gan mēdz būt arī pārpratuma avots, taču vēl vairāk nelaimju var rasties, ja tuvi cilvēki savā starpā vispār nerunā. Kā aktierdarbi šajā daļā pat spēcīgāki ir abu jauniešu tēvi – Aigara Vilima Liel-Upmalietis un Tālivalža Lasmaņa Maz-Upmalietis. Liel-Upmalieša nedziedināmais rūgtums un Maz-Upmalieša gļēvais naivums jau arī ir cēlonis Jura un Annas mīlestības traģiskajam iznākumam.
Sešas lapaspuses garais stāsts “Pie aizbirušā avota” F. Deiča iestudējumā papildināts ar pagātnes notikumu etīžu ilustrācijām fonā – laikam jau, lai skatītājs nepārprot vārdos nepateikto. Taču tādējādi stāstam tiek norauts noslēpumainības plīvurs. Un skatītājs vairs nav tik samulsis, kā vecais Vārnags (Tālivaldis Lasmanis), kurš beigās, atceroties uz brīdi satikto efektīgo Daces Eversas Paulīni Bergu, domīgā izbrīnā vecīgi nočāpstina: “Nez kā īsti šurp bij braukuse?”…
Izrādei vizuāli, bet jo īpaši otrajā daļā, raksturīgs linu dabiskums un gaišs siltums. Simts gadu senā laikmeta zīmes ir gan dažādu toņu linu apģērbā, gan etnogrāfiskajās segās, gan vienkāršais koks scenogrāfijas detaļās. Uz trim stundām izrāde ir kā ceļojums laikā un klātbūtne simts gadu senos latviešu stāstos. Tos ar mūsdienām sasien nepārejošā aktualitāte. Ik pa brīdim šajā “laika mašīnā” skan Māra Bezmera un Ģirta Rāviņa komponētās dziesmas ar R. Blaumaņa vārdiem. Mainās tikai dzīves rāmji, saturs – paliek. Joprojām svarīga ir prasme kopt savstarpējās attiecības un spēja nosargāt savu dvēseli tīru. Un par to joprojām uztraucas arī XXI gadsimta cilvēki.
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
