Šādu viedokli Dailes teātra galvenais režisors paudis laikrakstam "Sestdiena".
"Gadiem ritot, es pēc Kultūras akadēmijas ar Dailes teātri jūtos ļoti cieši saaudzis. Ir sakrājies daudz domu, kas un kā vadībai būtu pareizi jāizdara, lai Dailes teātris nostiprinātu vadošo pozīciju Latvijas teātra kopainā," teic Džilindžers.
"Mums ir lieliska saprašanās ar direktoru Andri Vītolu, kurš ir absolūts teātra fanāts, atrodas nepārtrauktā attīstībā, krāmējas ar bezgalīgām finanšu plūsmas tabuliņām, rokas pa lugām, ģenerē idejas un ir absolūti atbilstošs tik liela kuģa vadīšanai, kāds ir Dailes teātris. Mums ir fantastiska komanda, lai spētu realizēt lielus mērķus," piebilst režisors.
Runājot par nākotnes plāniem Džilindžers stāsta, ka jaunajā sezonā Dailes teātrī kā viesrežisors darbosies Aleksandrs Morfovs no Bulgārijas. Gaidāma arī saruna ar Oskaru Koršunovu un igauņu režisoru Elmo Nīganenu . Sadarbība turpināsies arī ar angļu režisoru Janu van den Bosu.
Savukārt pats Džilindžers arvien vairāk pievērsīsies klasikas iestudēšanai, taču joprojām ir gatavs provokācijām,
"Vairāk nekā 10 gadu nebiju pievērsies klasikai un gāju tai ar līkumu — man šķita interesantāk iepazīstināt skatītājus ar netradicionālākiem materiāliem. Vēl mani bremzēja sajūta, ka interesanti ir stāstīt stāstu, ja zālē sēž skatītāji un nezina, kā tas beigsies. Bet Čehovs un Šekspīrs — tur jau viss ir zināms. Tas ir tāpat, kā stāstīt anekdoti pie galda par zaķīti un vilku, kad visi saka — zinām, zinām, tad nav vairs nekāda prieka stāstīt. Bet — vai nu vecums, vai kas — pagājušajā gadā kāda iekšējā nepieciešamība lika man ķerties pie klasikas, lai pasmeltos domu bagātību," skaidro režisors.
"Uz eksperimentiem vienmēr esmu gatavs, tikai tagad — vairs ne pašmērķīgi," stāsta Džilindžers, "jaunībā, protams, tā bija. Gribējās atrast savu vietu, iet jaunus ceļus, netradicionālus. Tas periods jebkuram režisoram jāiziet, kamēr vairāk sāc orientēties, un tad svarīgāka kļūst nevis pašizpausme, bet komunikācija ar skatītāju. Daudz lielāks gandarījums ir sarunāties ar skatītāju, nevis pašam uztaisīt kaut ko tādu, ko neviens nesaprot, ieskaitot kritiķus. Kamēr esi jauns, tā dīvainā plosīšanās ir tava iekšējā nepieciešamība. Šāds posms ir neizbēgams. Skaitās, ka normāls režisors ir tapis, kad viņš 10 gadus ir taisījis izrādes,"
To, ka sezonā režisors spēj iestudēt piecas līdz sešas izrādes, viņš sauc par savu radīšanas stilu: "Pikaso glezno vairākas gleznas dienā, cits glezno vienu gleznu gadu, bet vai tāpēc viņš ir labāks par Pikaso? Es ļoti nekomfortabli jūtos, ja man ir kāds brīvs mēnesis sezonas laikā, tāds kā liekēdis. Izrāžu daudzums nebūt nerunā pretī kvalitātei. Es vienkārši jūtos labi, kad tik daudz strādāju."
"Gribu cerēt, ka man drīzāk draud Oļģerta Krodera liktenis — līdz sirmam vecumam veiksmīgi strādāt un saglabāt veselīgu attieksmi pret dzīvi," piebilst Džilindžers.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
