Fоtо: Publicitātes foto
Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojis gaumīgs, stilā izturēts, asprātīgs un daudzslāņains iestudējums. Uz Dailes teātra lielās skatuves debitējis režisors Gatis Šmits, uzvedumā "Mežonīgā pilsēta" no jauna apliecinot šā teātra aktieru talanta šarmu un spēku.

Vērtējums:

Scenogrāfs Rūdolfs Bekičs radījis frontālu spēles telpu ar vairākām darbības ligzdām. Atsevišķas epizodes norit vienā vai otrā "būrītī", citas – "izstieptas" tuvplānā pa visu plato Dailes teātra milzīgo skatuvi kā platekrāna kino. Tas ir visai deformēts kino, tāpat kā indivīdi, kas šajos spēles noteikumos rosās. Ar mākslinieces Keitas pagājušā gadsimta vidus modei raksturīgi ģērbtajiem pilsoņiem, dīvaiņiem, subjektiem jeb vienkārši kolorītajiem tipāžiem šodienas modernajam cilvēkam gan visai grūti identificēties. Taču tieši tajā atspērienu rod jauniestudējuma jēdzieniskais spēks: košajā anturāžā jo spilgtāk izgaismojas uzticības dažādās metamorfozes. Uzticēties laulātajam draugam, darba kolēģim, liktenim, apstākļiem, ētiskajām vērtībām...

Tikai šķietami šīs filozofiskās kategorijas paslēpušās aiz kriminālintrigas un groteskā melodramatisma. Klusināti, taču gana jaudīgi vienā no uzveduma pēdējām ainām izskan Jura Bartkeviča atveidotā varoņa Maikla Hanlona frāze: "Uzticību nevar nopirkt". Bet tieši pēc tā tik ļoti alkst cilvēks, kurš materiālajā ziņā sasniedzis gandrīz visu.

Ar Jura Bartkeviča varoņa bažu pilnajām aizdomām par sievas iespējamo mantkārību un ļaunajiem nodomiem sākas izrāde. Valda Liepiņa šerifs Fords mudina Hanlonu nebūt tik aizdomīgam, taču izrādē notikumi skatuves stāstā savērpjas tādā tīklojumā, ka gandrīz līdz pašām beigām uz jautājumiem "uzticēties vai nē, un kuram" nav nemaz tik viegli atbildēt. Režisoram kopā ar aktieriem lieliski izdevies parādīt varoņu neviennozīmīgo dabu – gan caur tēlu raksturiem un uzvedību, gan mērķtiecīgi izkārtojot Džima Tompsona romānu izrādes telplaikā Notikumu un personāžu ambivalence sagādā baudu, liekot minēt, kas kurš ir patiesībā un ko katra no epizodēm nozīmēs kopējā vēstījuma kontekstā.

Atšķirībā no romāna, kurā pilsētiņa atainota pagalam nepievilcīga, izrādē viss norit ļoti "mīlīgā" iepakojumā – sākot ar silto gaismojumu, un beidzot ar sadzīviski reālistisko vidi daudzajās darbības ligzdās. Gaismas kalpo arī aktieru un priekšmetu siluetu skaidrākai iezīmēšanai, kā arī grafiskākam "attēlam", tādējādi raisot asociācijas ar vizuālo izteiksmību komiksā, kurā skatītājs tiek iepazīstināts ar Makkenas biogrāfiju gan izrādes programmiņā, gan stendā pie garderobes. Šo spēlēšanos ar skatītāja uztveri var saistīt ar film noir sarežģīti veidotajām retrospekciju struktūrām. Ar film noir estētiku izrādē sasauces rodamas arī nelielas brutalitātes piešpricē un varoņu dualitātē.

Šodien "uztaisīt apsūdzību" vai sirsnīgas sarunas ar valsts lielākajiem mahinatoriem glancētajos žurnālos taču ir ikdiena. Arī tāpēc jāuzmanās visu uztvert viennozīmīgi pat attieksmē pret galveno varoni – Artūra Skratiņa atveidoto Deividu Makkenu. Tikai pirmajās epizodēs, redzot aktiera stāvu neveikli mīņājoties pie izlietnes, kropli sagumušajā stāvā un dīvainīša runas manierē var manīt kaut ko no iepriekš spēlētiem varoņiem. Tomēr pusmūža "ekscentriķis" Makkena ar kriminogēnu notikumu buķeti pagātnē ir citādi kolorīta un dramatiska personība.

Iestudējumā darīts viss, lai skatītāja acīs neveidotos ideāls tēls – sākot ar Margaritas Turauskas komiksu programmiņā un beidzot ar Makkenas impulsīvo un rupjo uzvedību, kā arī neiecietīgajiem izteikumiem brīžos, kad viņš jūtas saniknots vai izprovocēts. Taču pēc ainas, kurā Makkena saņem pirmo šantāžas vēstuli, šķiet, ka Artūra Skrastiņa varonis kļūst arī par metaforisku tēlu, jo pārstāj ievērot iedomātās telpas robežas. Atšķirībā no citiem varoņiem, Skrastiņa Makkena turpmākā izrādes gaitā brīvi pārvietojas no vienas darbības vietas uz citu, ignorējot iedomātās sienas, stāvus, utt. Acīmredzot Makkena darbojas kā katalizators vietējās dzīves ierastajos "kārtības noteikumos". Un arī man kā skatītajam ir pārbaudījums: vai spēju noticēt, ka jaunos apstākļos indivīds ar šādu biogrāfiju vispār var būt nevainīgs?

Simpātiski, ka režisors nav tiecies visu paskaidrot un izstāstīt. Nereti romānu pārlikumos (un pat "normālās" lugās!) varoņi mēdz ilgi un dikti runāt par to, kas ir bijis pirms tekošajiem notikumiem. Šajā uzvedumā Makkenas daudzie iekšējie monologi atrisināti uzvedības manierē, mizanscēnās, mīmikā, detaļās, par ko signalizē gan nevainīga sinepju pudele uz kafejnīcas galdiņa vai mīļi nobružātā skaņu plates kārba.

Līdz nepazīšanai pārvērtusies arī Kristīne Nevarauska Eimijas Stendišas tēlā. Sākot jau ar ķermeņa plastikas apzināto tizlumu, nervozo apģērba nepārtraukto sakārtošanu un ar neatpazīstamo balss tembru. Gandrīz neiespējami saprast, kas ir šī sieviete, jo skaidrs, ka aiz komiskās ārienes varētu slēpties arī dziļi sāpināts un nelaimīgs cilvēks. No otras puses, kaut redzams, ka viņai svarīgi rast piepildījumu attiecībās ar vīrieti, pati viņa brīžiem ir gandrīz kurla pret otru cilvēku. Traģikomiska, piemēram, ir epizode, kurā viņa tikko iepazīstināta ar Makkenu – neveiklās iepazīšanās sarunas laikā, klātesošajam šerifam tiek paziņots par līķi viesnīcā, taču Nevarauskas nervozi uzvilktā Eimija tik maļ un maļ kaut tikai par savām "prioritātēm".

Šķietami pašpietiekamu lellīti nospēlē arī Rēzija Kalniņa kā Džoisa Hanlona. Īsts cukurgraudiņš, smukiņa pēc velna. Vēl izrādes finālā var turpināt minēt, vai viņa savu veco vīru tikai aprūpē vai tiešām caur sistēmām pilina Hanlona asinīs kādu elles šķidrumu. Bet, kas patiesībā perinās viņas smukajā galviņā (kaut viņa skaidri un gaiši lūdz Makkenam novākt vīru), nav nemaz tik viegli nojaust. Bet ar kādu garšu Rēzijas Kalniņas Džoisa izbauda mākslinieces Keitas radīto kuplo kleitu gaisīgumu un spico augstpapēžu kurpju seksīgumu! Pretstatā fiktīvajai melnādainajai, stīvi puskleinajai Ērikas Eglijas Rozālijai Varrai, kura steberē pat laiviņkurpēs un savu ķermeni izliekas nemaz nejūtam kā sievietes augumu. Arī komiskajā seksa ainā nakts melnumā Eglijas Rozālija darbojas kā mašīnas mehānisms. Brīnišķīgi radīts tikai šķietami nevainīgās tēls.

Niansēts, zīmīgs, precīzu atmosfēru veidojošs ir Ērika Ešenvalda muzikālais noformējums. Vietām izvēlētā mūzika ir situācijai kontrastējoša, citviet – asprātīgi komentējoša (arī lirikā ieklausoties), izmantojot atbilstošā laikmeta popmūzikas fragmentus. Jauniestudējums "Mežonīgā pilsēta" lieku atgādina, ka izklaide var būt arī gudra un estētiski oriģināla.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !