Foto: Patriks Pauls Briķis, DELFI

Režisora Mārtiņa Eihes vadītais Latvijas Leļļu teātris šopavasar ziņu virsrakstos nonāca ar lēmumu vispirms no repertuāra izņemt iestudējumu "Krokodils Gena un Pekausis", bet vēlāk – atteikties no izrādēm krievu valodā vispār. "Tas ir teātra vadības ilgtermiņa lēmums," sarunā ar "Delfi" saka Eihe. Viņš izklāsta plānus, kā Leļļu teātris strādās turpmāk, lai audzinātu jauno skatītāju, kas nākotnē veidos iejūtīgāku un iekļaujošāku sabiedrību. Režisors arī atklāj, kāpēc aizgājis no Rēzeknes teātra "Joriks", un dalās stāstā par nekad neiestudēto dokumentālo izrādi par nacionālboļševiku Benesu Aijo, kas nācis no šīs pilsētas.


Rodas sajūta, ka pirms saviem iestudējumiem jūs ieskatāties kristāla bumbā, lai uzzinātu, kur būs nākamā viedokļu sadursme. Dziesmiņa no animācijas filmas par Krokodilu Genu un Pekausi jūsu izrādē Ģertrūdes ielas teātrī "Taņas dzimšanas diena" šodien izskatās kā snaipera šāviens.

Domāju, ka vairākums no mums šo situāciju, kurā atrodamies, varbūt nesaskatīja, tomēr nojauta. Taču jautājums ir: vai kaut ko darījām, lai tā nebūtu? Turklāt abās pusēs. Māksla, protams, nav instruments, lai tūlītēji kaut ko mainītu, taču tā var identificēt sāpīgās vietas un uzdot jautājumus par neērtām tēmām. Pat tādās situācijās, kad kāds vēlas tās paslaucīt zem paklāja.

Piemēram, situācija Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kurā pēc pilsētas domes deputāta rīkojuma tika no izstādes izņemti keramikas darbi. Un tikai pēc sabiedrības spiediena un Kultūras ministrijas iejaukšanās tie ekspozīcijā tika atgriezti – uz vienu dienu. Vai arī – situācija Ogrē, kur pilsētas galva iznīcina vienu no interesantākajiem reģionu muzejiem, tāpēc, ka darbinieki viņam nepakļaujas. Un nav nekādu instrumentu, kā viņu apturēt. Pirms pāris gadiem Ogres mūzikas skolā bija līdzīga situācija – mēram nelojālajiem darbiniekiem nācās no darba aiziet. Un neviens no viņiem šobrīd neiestājas par saviem kolēģiem muzejā. Kopumā tas kultūras nozarē rada tādu vieglas ievainojamības sajūtu.

Mēs cenšamies par šādām problēmām runāt mākslas valodā, taču vienīgais, ko varam, ir sasniegt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu, mudināt domāt un iesaistīties, lai šādus notikumus būtu iespējams ietekmēt.

Ja atgriežamies pie integrācijas procesiem, ar ko saistīti daudzi jūsu iestudējumi, – tad jau ar kultūru tas nav izdevies?

Nē, tā nevar teikt. Pirms divām trim sezonām Latvijas teātros parādījās vairāk bilingvālu iestudējumu. Un runa nav par to, ka mēs atbalstītu divvalodību valstī, bet to, ka tāds ir fakts. Mums vajag atrast un sakārtot sistēmu, kurā visi ir pārstāvēti līdzvērtīgi, taču ar sapratni, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur izdzīvot latviešu valodai. Latviešu pasaulē ir ap miljonu, krievvalodīgo – simtiem miljonu.

Daudzi vietējie krievi šobrīd daudz labprātāk atdalītos no tiem daudzajiem miljoniem.

Tas ir saprotami. Tomēr valodas un kultūras saknes paliek. Viens no bilingvālo iestudējumu mērķiem ir veidot situācijas izpratni abās pusēs. Pat ja neskatāmies uz Krieviju, krievvalodīgie tikai nesen ir sākuši satraukties par savas valodas saglabāšanu, savukārt latvieši ar šo sajūtu ir dzīvojuši teju 800 gadu – jau sākot no laika, kas šeit ieradās vācieši un kristietība. Visu šo laiku latvieši te dzīvojuši ar sajūtu, ka nākamais gadsimts var būt pēdējais.

Saprotams, tik liels krievvalodīgo skaits Latvijā ir Otrā pasaules kara sekas. Līdz tam nākamā lielākā kopiena aiz latviešiem šeit bija ebreji, turklāt viņu tolaik bija krietni mazāk nekā šobrīd krievvalodīgo. Bija arī vācieši, tomēr viņu došanās prom no šīs teritorijas bija saistīta ar viņu vēsturiskās dzimtenes vēlmi saukt visus vāciski runājošos atgriezties. Tā vai citādi, kultūra ar integrācijas tēmu strādā, taču politiski gan neviens neko nav darījis. Kaut ko ir mēģinājušas darīt liberālās partijas, tomēr tajās neviens nav klausījies.

Pirms vairākiem gadiem jūs no Rīgas pārcēlāties uz Rēzekni, kur uzņēmāties vadīt teātri "Joriks". Vai to var uztvert kā izsūtījumu?

Noteikti nē. Tas bija apzināts mans lēmums, kam sekoja brīnišķīgs manas dzīves periods. Man joprojām ir labas attiecības ar šī teātra cilvēkiem. Lēmums doties uz Rēzekni man deva iespēju satikt pavisam citu sabiedrību, kurā es nekad nebiju nokļuvis, strādājot Rīgā, Valmierā vai Liepājā. Es "Jorikā" veidoju vienu projektu, un bijušais teātra mākslinieciskais vadītājs Iļja Bočarņikovs izteica vēlmi par lielāku latviešu teātra iepludināšanu un kultūru saskarsmi, kas dos atspēriena punktu attīstībai. Manuprāt, tas ir izdevies.

Jāņa Znotiņa izrāde "Nekas" šokēja krievvalodīgo skolas – neviens tik brutāli par jauniešu problēmām Rēzeknē nebija runājis. Bija Čehova "Kaija" divās valodās, kurā runāja par mākslu un attiecībām ar sevi. Bija arī dokumentālā izrāde "Mans kaimiņš ebrejs", kurā rekonstruējām Rēzeknes ebreju dzīvi pirms holokausta.

Jūs Rēzeknē bijāt kļuvis par cenzūras upuri. Pastāstiet sīkāk!

Mēs bijām sākuši darbu pie iestudējuma par krievu–ugandiešu izcelsmes nacionālboļševiku Benesu Aijo. Viņš ir dzimis un mācījies Rēzeknē, bet vēlāk Latvijas Universitātē, biologos, savukārt maģistrantūrā – Lielbritānijā. Mēs intervējām viņa skolotāju, klasesbiedrus, kursabiedrus, runājām arī ar viņa mammu. Tomēr Rēzeknes pilsētas vadība ar mēru priekšgalā darīja visu, lai šis iestudējums pie skatītājiem nenonāktu. Pirmkārt jau, šī iestudējuma veidošanai, izstrādājot teātra gada budžetu, netika piešķirts finansējums. Kad paši dabūjām naudu no Kultūrkapitāla fonda un Britu padomes, tika izdarīts spiediens uz kultūras nama vadītāju, manu tiešo priekšnieci.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!