Tikai ar atsevišķiem izņēmumiem, Nacionālais teātris pēdējā laikā piedāvā patiešām labu mantu – izrādes, kuras liek domāt, kuras ļauj baudīt, kurās pavadītais laiks nešķiet zemē nomests.
Par veiksmīgu uzskatu arī režisora Pētera Krilova tikko iestudēto izrādi “Pazudušais dēls”. Skatuves variantu pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas veidojusi Inga Ābele – tādēļ izrāde iznākusi
ābeliska
un
kriloviska
vienlaikus (saprotot labāko, ar ko abi mākslinieki mūsu teātrī ir īpaši un atšķirīgi no saviem amata brāļiem). No režijas viedokļa tā ir mierīga, reālpsiholoģiska un pamatota tēlu dzīve dotajos apstākļos. Savukārt Ingas Ābeles pārradītais Blaumaņa teksts ir mūsdienīgs un tajā pat laikā nav pārāk noplicināts līdz vienkāršotai ielas sarunvalodai. Jūtams, ka aktieriem tas
garšo
.

Taču par pašu saistošāko uzskatu darbības pārnesumu no lauku sētas uz gatera saimniecību. Neiedomājami precīzi vai visas Blaumaņa lugas sadzīviskās darīšanas ieguļ gatera darbos un šīs saimniecības organizēšanā. Tas ir tik ļoti kas pazīstams īpaši tiem, kuriem reālā pasaule nebeidzas aiz Pērnavas ielas Rīgā…

Kā liekais cilvēks šajā gatera sētā klīst Krustiņš, kurš I.Ābeles versijā pārtapis par Kristu. Bībelē par to, kā jūtas un ko pārdzīvo Pazudušais dēls, atgriežoties mājās un saņemot piedošanu, nekas nav sacīts. Izrādē uzskatāmi redzams, ka Regnāra Vaivara Krists nekādi netiek galā ar savu totālo vainas apziņu par traģiski bojā gājušo draugu Reini. Un ne tikai ar to. Vēl lielākas mokas sagādā apkārtējo cilvēku absolūtā piedošana (ja neskaita Reiņa mammu Āžu). Ne mirkli negribas būt Krista vietā un izjust to vārīšanos vēderā, ko pārdzīvo Regnāra varonis.

Personīgi man par pirmā cēliena kulmināciju kļūst epizode, kurā Krists mēģina dzīvi sakārtot pēc ideālās loģikas likumiem – lūdzot Ilzei (Daiga Gaismiņa) un Mikum (Uldis Anže) kļūt par pāri. Kad Ilze aizmūk no šīs sarunas, Krista un Mikus starpā notiek īsti fiziska izplūkšanās. Protams – nevar, nav iespējams, nereāli ar prātu sabīdīt dzīvi, notikumus un attiecības. Uz mani šī aina iedarbojās pat spēcīgāk nekā mātes lāsts dēlam nākamajā epizodē. Varbūt tādēļ, ka Lolitas Caukas māte savu Kristu mīl absolūti, bez kādām iebildēm un nosacījumiem, mīl akli un vairāk par visu?

Nevar īsti zināt, vai Krists mātes lāstu uztver kā zināmu atvieglojumu (jo beidzot viņš arī no mātes puses tiek adekvāti nosodīts) vai kā iespēju beidzot saņemties un tomēr aiziet no mājām. Cerot, ka citā vidē, svešos cilvēkos būs vieglāk dzīvot. Katrā ziņā R.Vaivara Krists uz nāvi neraujas. Viņš gribētu dzīvot. Bet īsti nezina – KĀ.

Kaut arī no malas Monta (Blaumanim Matilde) izskatās foršs zaķis, precības ar viņu būs tāds kā mūsdienīgs deals. Ar Montu (Evija Skulte vai Karīna Tatārinova) Kristu saista ne tikai spēcīga seksuālā pievilkšanās, bet arī Iņķa (Jānis Skanis) parādu zīmes. Tādēļ jāšaubās, vai šajā savienībā Krists gūs to emocionālo līdzsvaru, pēc kā tiecas. Iespējams, tieši to apzinoties, viņš atkal kārtējo reizi gatavs ļauties Paula (Kaspars Zvīgulis) aicinājumam mēģināt atkal kārtīs ko vinnēt. 5000 Ls tie diezin vai būs, tomēr…

Ļoti simpātiski P.Krilova iestudējumā šķiet arī tas, ka nav uzsvērti tradicionāli pozitīvie tēli. Mikus tēvu Arno Upenieks drīzāk spēlē kā komisku personāžu – ar nopīpēto sēkšanu, aizkavēto runas defektu un gauso dīžāšanos. Bet Mikus ir normāls džeks, kuru atšķirībā no Krista vienkārši nenospiež drausmīgā vainas apziņa, un viņš radis strādāt un darīt lietas kā pienākas.

Netradicionāli maza nozīme Krista dzīvē (šķietami maza, jo tieši viņš beigās būs dēla slepkava) ir tētim, kuru Uldis Dumpis izdzīvo atbilstoši situācijai – ilgus gadus strādājot Īrijā un pelnot naudu, Roplainis īsto dēlu nemaz nepazīst. Var būt tieši tādēļ tēvs savu dēlu nošauj šķietami tik viegli un it kā neobligāti… Tas arī vienīgais jautājums, uz kuru joprojām nevaru atrast atbildi – kāpēc dramatiskākā lugas epizode izskatās tik ilustratīva un ne-traģiska?…

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !