Фото: Lauris Aizupietis

Neslēpšu, ka ar Dāvja Sīmaņa kino man ir neviennozīmīgas attiecības. Vienlaikus Sīmani visai droši var uzskatīt par vienu no pašmāju nosacītā kino panteona apdzīvotājiem – gan "Lielie Kristapi", gan godalgas ārzemju festivālos, tomēr liela pašmāju skatītāju mīlestība pret viņa kino – nenoliedzami intelektuāli izaicinošu un nepavisam ne pēc meinstrīma piegrieztnēm veidotu – līdz šim nav novērota. Tāpēc gribas cerēt, ka viņa jaunākā filma – Staļina Lielajam teroram veltītā psiholoģiskā šausmu filma (mans apzīmējums) – šo situāciju vērsīs uz labu.

Lai arī mūsdienīgā kritiskā analīzē šķiet gandrīz vai apgrēcība vadīties pēc autora personības, Dāvja Sīmaņa kino poētikas izpratnē tas varētu dot vismaz dažus būtiskus pieturpunktus. Kaut gan audzis ievērojamā kinooperatora Dāvja Sīmaņa ģimenē un kopš bērna kājas bijis saistīts ar kino vidi, savu akadēmisko dzīvi topošais režisors uzsāka kā diplomēts vēsturnieks. Tikai pēc tam, kad Sīmanis jau bija sevi pieteicis kā dokumentālo filmu autors, viņš ieguva arī doktora grādu mākslā, turklāt prasmīgi apvienojot abas savas dzīves lielās kaislības, rakstot par vēstures naratīva konstrukciju kino, bet šobrīd paralēli radošajam darbam jau ilggadēji kā profesors pasniedz Latvijas Kultūras akadēmijā un tikko ievēlēts par tās rektoru.

Kāpēc tas viss? Lai skatītājam, kurš varbūt tikai garāmskrejot pievērsis uzmanību Sīmaņa filmām, iedotu rokās pirmo atslēdziņu uz viņa kino pasauli, kuru burtiski caurvij vēsture – gan t.s. "lielie naratīvi" kā revolūcija, karš, holokausts, gan vēsturisku personību dzīves līkloči. Turklāt tas aizsākās jau Sīmaņa dokumentālajā kino, kurā spilgtākais apliecinājums droši vien ir Rīgā dzimušajiem filozofam Jesajam Berlinam un režisoram Sergejam Eizenšteinam veltītā poētiskā "mīlestības vēstule" "Escaping Riga", kas iznāca 2014. gadā un lielā mērā iezīmēja Sīmaņa turpmāko kino poētiku līdz pat mūsu dienām.

Фото: Gints Ivuškāns. Filmas "Marijas klusums" pirmizrāde

Tāpēc nepārsteidza, ka arī savā pilnmetrāžas debijā "Pelnu sanatorija" (2016) režisors meklēja zelta vidusceļu starp abstrakciju un konkrētību, darbību izvēršot Pirmā pasaules kara laikā kaut kur Latvijas piejūras teritorijā, taču šķietami mērķtiecīgi cenšoties izvairīties no ierastajām kara filmu klišejām. Tā vietā "Pelnu sanatorijā" Sīmanis ar uzticīgā operatora Andreja Rudzāta palīdzību piedāvāja skatītājam izteikti meditatīvu un enigmātisku skatīšanās pieredzi, kas nešaubīgi vairāk atgādināja Terensa Malika, nevis Stīvena Spīlberga kinodarbos redzētās kara ainas (neiztiekot bez lēruma citātu no dažādu autoru darbiem, tostarp mūsu pašu Jāņa Streiča "Carmen Horrendum").

Karš turpināja ieņemt būtisku lomu arī nākamajās Sīmaņa spēlfilmās – gan "Tēvs Nakts" (2018), gan "Gads pirms kara" (2022), kā arī dokumentālajā filmā "Mūris" (2018), kas tapa dažus gadus pirms Krievijas invāzijas, taču metaforiski iezīmēja jau tobrīd briestošo karastāvokli starp Eiropu un Krieviju caur Latvijas pierobežas attēlojumu. "Tēvs Nakts" un "Gads pirms kara" atklāja Dāvi Sīmani kā uzticīgu un pat spītīgu sava ceļa gājēju, taču, šķiet, ka neraugoties uz filmām piešķirtajiem apbalvojumiem gan pašu mājās, gan ārzemju festivālos, lielai daļai latviešu skatītāju šie drūmas nolemtības un intelektuālu zīmju piesātinātie un alegoriskā vēstījuma valodā veidotie darbi palika nepieejami.

Man prātā palicis paša režisora izteikums pirms "Pelnu sanatorijas" preses seansa, kad viņš publikas priekšā pauda, ka "gan jau jums filma nepatiks" un, šķiet, zināmā mērā jutās vainīgs par savu darbu. Nepieskaitu sevi pie lieliem "Pelnu sanatorijas" cienītājiem, tomēr Sīmaņa debija pilnmetrāžā šķiet krietni "tīrāka" un nepretenciozāka (varbūt – neuzbāzīgāka?) par viņa nākamajiem darbiem, kur režisoram manā skatījumā drīzāk izdevās demonstrēt savas idejas un plašo kultūras zināšanu bagāžu, nevis rūpīgi izstrādāt pašas filmas kā kinematogrāfiski noslīpētus mākslas darbus.

Фото: Gints Ivuškāns. Gints Grūbe, Olga Šepicka un Dāvis Sīmanis filmas "Marijas klusums" pirmizrādē

Tomēr, kā jau nojaušams no šīs recenzijas virsraksta, ar savu jaunāko darbu "Marijas klusums" profesors ir nostājies uz stabila ceļa – turklāt ar uzviju. Kaut gan no pirmā acu uzmetiena "Marijas klusumā" ir sastopami visi tie paši Sīmaņa kino raksturīgie ingredienti, šoreiz uzsvari šķiet salikti pareizi un – kas ir būtiskākais – uzmanības centrā ir nevis kino formālās izteiksmes līdzekļi, kuriem pakārtots vēstījums, bet vēstījums beidzot ir tas, kas šos izteiksmes līdzekļus diktē priekšā – un dara to ar lieliskiem rezultātiem.

Kaut arī iepriekš Sīmaņa filmās vienmēr darbojās kāds nosacītais protagonists – cilvēks likteņa vērpetēs, kas tiecās atrast izeju no pasaulē valdošā haosa un šausmām (tostarp aktīvi tam pretdarbojoties, kā Artūra Skrastiņa atveidotais ebreju glābējs Žanis Lipke "Tēvā Naktī"), neviens no šiem stiprā dzimuma pārstāvjiem nav spējīgs mēroties ar to emocionālo lādiņu, ko "Marijas klusumā" līdz skatītājam novada Olgas Šepickas līdz pat fizioloģiskām niansēm iemiesotā titulvarone – Rīgā dzimusī vācu mēmā kino aktrise Marija Leiko, kuras traģiskais dzīvesstāsts kļuvis par filmas vēstījuma izejmateriālu.

Tieši viņas cilvēciskā traģēdija – izšķiršanās palikt Staļina terora pārņemtajā Maskavā, lai saglabātu aizbildniecību par mazmeitu – veido filmas emocionālo kodolu, ap kuru Sīmanim kopā ar radošo komandu izdevies apaudzēt veselu mikronoveļu klasteri, vizuāli spilgtām, taču ekonomiski uzbūvētām ainām (jau atkal jāvelta visaugstākā atzinība Andrejam Rudzātam, kurš šoreiz ļoti pārdomāti un izteiksmīgi izvēlējies strādāt ar melnbalto attēlu) atklājot Staļina terora radītās šausmas Maskavas ielās un ārpus galvaspilsētas – badu, nežēlību un bailes, kam pretstatīta valdošās staļinistu kliķes bohēma, patvaļa un cīņa par vietu zem saules.

Ja domāju par to, kāpēc man tik ļoti samocītas šķita "Tēvs Nakts" un "Gads pirms kara", turpretī "Marijas klusums" tik tiešām pareizā secībā izteiksmīgi sit pa pareizajiem taustiņiem, šķiet, ka daudz izsaka tieši vēstījuma modalitāte – ne pasaules glābšana, ne tās kariķēšana īsti nav Dāvja Sīmaņa režijas valodai pateicīgi uzstādījumi, turpretī šausmas un apokalipse ir tēmas, kur viņš jūtas visnotaļ "omulīgi" (ne velti arī abās iepriekšminētajās filmās spēcīgākās ainas bija tieši iznīcības attēlojums, it īpaši Rumbulas slaktiņa epizode "Tēvā Naktī").

Turklāt "Marijas klusumam" veiksmīgi izdodas saglabāt māksliniecisku viengabalainumu, respektīvi, nav tā, ka gribētos izcelt tieši šokējošo Marijas Leiko pratināšanas ainu čekas pagrabā vai fascinējošo finālu ar visa latviešu teātra "Skatuve" trupas iznīcināšanu Butovas poligonā – jā, šīs ainas, bez šaubām, ir kulminācija, taču arī ceļš līdz šai kulminācijai ir gana spraigs un nervus stindzinošs, bet retās emocionālās atslodzes no Marijas Leiko ceļa pretī neizbēgamajam bezdibenim sniedz vien ainas teātrī, trupai gluži kā nāves okeāna vidū dreifējošam plostam cenšoties pabeigt Blaumaņa "Ugunī" iestudējumu, kurā Leiko, protams, uzticēta simboliskā Kristīnes loma.

Paradoksāli, bet "Marijas klusums" šķiet arī, ja tā var izteikties, līdz šim "demokrātiskākā" Dāvja Sīmaņa filma – tā nepieprasa no skatītāja nedz īpaši izsmalcinātu uztveri, nedz kādas specifiskas zināšanas par attēlotajām personībām un laika periodu, bet ļauj "izbaudīt" filmu arī tīri viscerālā līmenī. Un vienlaikus, kā jau pieklājas labam, daudzslāņainam kino, tā viennozīmīgi apbalvos arī erudītu skatītāju, kurš pēc seansa pie spirdzinoša dzēriena glāzes "Aleponijā" vai "Tinto" varēs dižoties ar filmā saskatītajiem citātiem un ietekmes avotiem (es šoreiz lieku likmes uz Alekseju Germanu un Sergeju Lozņicu, bet izskanējuši arī poļa Rišarda Bugajska un vācu ekspresionisma klasiķu vārdi).

Фото: Lauris Aizupietis

Ko es varu pārmest "Marijas klusumam"? Ja nu vienīgi to, ka Sīmanis cītīgi turpina iet pa jau iemītu taku – vai drīzāk būtu jāsaka, ka beidzot viņš ir šo taku atradis pēc vairākus gadus ilgas staigāšanas tai apkārt. Tomēr domu, cerams, sapratāt – proti, ja "Marijas klusumā" viņš beidzot ir atradis un noslīpējis teju līdz pilnībai to, ko tik ilgi meklēja, tad gribētos cerēt, ka viņš turpinās savus radošos meklējumus pavisam negaidītā virzienā.

No otras puses – tādi darbi kā "Marijas klusums" un, teiksim, Viestura Kairiša "Melānijas hronika", ir nešaubīgi svarīgi mūsu vēstures un identitātes apzināšanā, tostarp kalpojot arī par orientieriem mūsdienu pasaules ainas aptveršanā. Vienīgi, ja pārāk ilgi aizsēdēties šajā "lielās vēstures" pārstāstītāja tronī, pastāv risks pazaudēt saikni ar mūsdienu kino dzīves ritmos pulsējošo ainavu. Mani sajūsmināja Viestura Kairiša pārorientēšanās no lielo naratīvu stāstnieka uz autobiogrāfisku un kairinoši juteklisku skatpunktu atklāšanu "Janvārī", tāpēc no sirds ceru, ka arī Dāvis Sīmanis pēc "Marijas klusuma" savā daiļradē atradīs ko mūsdienīgāku, intīmāku un varbūt pat personiskāku.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !