Foto: Publicitātes attēls
Ar pirmizrādēm Krāslavā un Rīgā janvāra vidū pie skatītājiem nonāks vēl viena jauna pašmāju kinofilma – Viestura Kairiša "Piļsāta pi upis / Pilsēta pie upes". Galveno – krāsotāja Anša – lomu tajā atveido neprofesionāls aktieris – Dāvis Suharevskis, kurš filmēšanas laukumā nonācis, atsaucoties sludinājumam "Facebook".

Filma tapusi pēc Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāna motīviem un ir pirmais pašmāju kinodarbs, kurā pamatā skan latgaliešu valoda, taču ne tikai – atbilstoši atainotajam laikmetam tās varoņi runā arī vācu un krievu valodā, mazliet skan arī jidišs. Dāvja atveidotais Ansis ir daiļkrāsotājs un sirdī mākslinieks, kurš lielajā 20. gadsimta 30. un 40. gadu juceklī ar karu un varu maiņām nonācis jauns, iemīlējies un vienaldzīgs pret jebkādām politiskām idejām.

"Es esmu Dāvis, nāku no Gaigalavas, tur esmu dzimis, audzis un dzīvojis," tik vienkārši un smaidot sarunu iesāk jaunais aktieris, kad lūdzu par sevi pastāstīt. Arī turpmākajā sarunā smiešanās būs vairāk, nekā iespējams uzrakstīt, bet vienubrīd, aizslīdot pārāk lielā patētikā, viņš pats sevi pārtrauc: "Baigā dir***** sanāk." Un atkal ir jāsmejas. Viņš daudz lieto vārdu "fantastiski", īpaši par savu dzimto novadu Latgali un tās cilvēkiem. Turklāt izrunā tā, ka īsti nav iespējams viņam nenoticēt.

Tevi pagaidām skatītāji pazīst tikai no filmas plakātiem un treilera. Pastāsti, lūdzu, par sevi!

Eksistenciāls jautājums. Es esmu Dāvis, nāku no Gaigalavas, tur esmu dzimis, audzis un dzīvojis. Tad pārcēlos uz Rīgu un sāku studēt ķīmiju, tad – strādāt vienā no foršākajiem uzņēmumiem Latvijā – "Madara Cosmetics". Tam visam pa vidu esmu darījis visādas mazas lietas, ko cilvēki dara tad, kad viņiem pietrūkst uzmanības (smejas). Piemēram, "stand-up" un improvizācijas teātri. Nu, labi, tas īstenībā nav par uzmanību. Man vienkārši patīk, ka cilvēki smejas, un nekad nav traucējis, ka par mani smejas. Jau otrajā gadā, kad dzīvoju Rīgā, sākās improvizācija teātra "Ārprāts" laiki. Sākums bija riktīgi traks. Bija tik forši – viss bija svaigs, neviens iepriekš to nebija darījis! No sākuma bija liels azarts un vēlēšanās. Tomēr man ir tā personības iezīme, ka nevaru ilgi noturēt uzmanību. Tā pārgāju uz citām lietām. Es biju arvien ilgāk prom no Latgales, un man sagribējās mazliet vairāk māju sajūtas. Tāpēc es dziedāju Latgales studentu folkloras kopā "Ceideri". Man ļoti patika.

Ko tev lika darīt filmas kastingā?

Sludinājumu ieraudzīju "Facebook". Galvenās lomas kastings notika Rīgā. Vispirms man bija jāiesūta video. Klātienē man lika lasīt un pēc tam atstāstīt Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" pirmo lapaspusi. Uzdeva dažādus jautājumus. Es vienkārši runāju. Otrajā kastingā jau bija Agnese Cīrule un Gundars Āboliņš. Ar abiem aktieriem bija jāveido svarīgākās ainas no filmas.

Kā tev šķiet, kāpēc izvēlējās tevi?

Nezinu. Māra Liniņa, kura bija kastinga direktore, esot apsmējusies, skatoties manu pirmo video. Kāpēc Viesturs (Karišs – red.), nezinu! Varbūt arī sasmējās... (smejas)

Tu strādāji kopā ar tādu pieredzējušu aktieri kā Gundars Āboliņš, kā arī jauno talantu Agnesi Cīruli. Kādi bija vērtīgākie padomi, ko no viņiem dzirdēji?

Neuztraukties.

Tik vienkārši?

Jā, neuztraukties un domāt līdzi.

Latvijā ir bijuši daudzi gadījumi, kad kastingā atrasti neprofesionāļi kļuvuši par profesionāliem aktieriem. Varbūt ir radusies interese arī nākotnē kāpt uz skatuves vai filmēties?

Jā, ir radusies, gan par kino, gan teātri. Nezinu, vai to studēšu, bet, ja mani vēl kādreiz uzaicinātu, es neatteiktu.

Izrādēs gan mani tik ātri neviens neaicinās. Es teātri vērtēju ārkārtīgi augstu, jo tā ir māksla, kas notiek tavu acu priekšā, tur simbioze starp mākslinieku un skatītāju ir tik ļoti jūtama. Ir izrādes, kas rezonē ar cilvēku, un tas notiek daudz spēcīgāk nekā kino vai, piemēram, vizuālajā mākslā. Ar mūziku ir citādi – dzīvais izpildījums arī ļoti spēcīgi rezonē ar klausītāju. Izrādē, ja viss sakrīt tā labi kopā, pārdzīvojums ir ļoti dziļš un spēcīgs.

Kino arī var panākt dziļu pārdzīvojumu, tomēr tas ir citādi. Kino tomēr redzi ekrānu, bet teātrī tavā priekšā ir dzīvi cilvēki. Arī otrādi – filmā es kā aktieris no ekrāna neredzēšu skatītāju zālē.

Kas bija sarežģītākais, ko nācās vairākas reizes filmēt?

Ebreju kāzas. Visu dienu to vien darījām. Tas bija ārprāts (smejas). Un vēl – vācu valodas ainas. Ārprātīgi grūta tā valoda.

Savukārt čehu aktrise Brigita Cmuntova pati filmā runā latgaliski.

Es apbrīnoju Brigitu. Wow! Viņa patiešām runāja latgaliski! Es kā latgalietis visu sapratu, ko viņa teica. Mēs arī kopā trenējāmies, jo čehu valodai ir citāds melodiskums nekā latviešu un latgaliešu. Arī tad, ja nebūtu trenējušies, protams, būtu OK. Taču es varēju parādīt, kurā vietā jāliek uzsvars, kā pareizāk izrunāt burtus, piemēram, plato "o".

Turklāt latgaliešu valoda dažādās vietās Latgalē atšķiras. Tāpat kā latviešu valoda visā Latvijā. Nu nerunājam mēs visi Augšzemes pareizajā, skaistajā izloksnē...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!