Mēs nebijām pelēki un noskretuši. Kā top filma par pirmajiem Dziesmu svētkiem

"Tiks filmēta restorāna aina ar ielasmeitām," tā man telefonsarunā sola filmas "Zeme, kas dzied" mediju pārstāve. "Vai tad filma nav par Dziesmu svētkiem?" smejos es. Tik tiešām – topošajā Māra Martinsona filmā par mūsu visspēcīgākās kultūras tradīcijas dzimšanu 19. gadsimta 70. gados nebūs aizmirsts arī par citām laikmeta reālijām. Mums, "Delfi" komandai, bija iespēja būt klāt vienā no filmēšanas posmiem kinopilsētiņā "Cinevilla", pabūt uzņemšanas laukumā un paviesoties pie kostīmu mākslinieces Katrīnas Liepas, kura saka – latviešu zemnieki, kas piedalījās pirmajos Dziesmu svētkos, nebūt nebija pelēki un noskretuši.

Kā izskatījās Rīgas Latviešu biedrības restorānā

Kinopilsētiņā "Cinevilla" filmas vajadzībām uzbūvēti vēsturiskā Rīgas Latviešu biedrības nama fasādes pirmie divi stāvi. Pārējos stāvus "piebūvēs" datorgrafika. Savukārt atsevišķā paviljonā iekārtots Rīgas Latviešu biedrības restorāns. Konkrētajā dienā no dažādiem rakursiem tika filmētas sarunas restorānā, gari dialogi, taču filmā tā būs tikai viena aina.

Uzņemšanā esam klāt brīdī, kurā viens no filmas galvenajiem varoņiem – Rihards Tomsons, kuru atveido Andris Bulis, – iestiprinās un iesaistās vārdiskā konfliktā ar policmeistaru – lietuviešu aktieri Arūnu Valinsku.

Te jāatgādina, ka arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projektētā vēsturiskā Rīgas Latviešu biedrības nama ēka 1908. gadā pilnībā nodega un tās vietā tika uzcelta šodien zināmā "Māmuļa". Tāpēc 1870. gadu sākumā notikušās ainas nav iespējams filmēt autentiskā vidē. Ja ēkas fasāde un restorāns atrodas "Cinevillā", tad kāpnes "aizdevusi" Straupes pils, kur filmēšana notikusi iepriekšējās nedēļās, bet kabinets no šīs ēkas būs vēl kādā citā vietā. Kā stāsta režisors Māris Martinsons, strādājot pie izpētes filmas vajadzībām, atrasts oriģinālās ēkas plānojums, kas noderējis, lai izprastu loģiskos virzienus un ēkas struktūru.