Ko gan jaunu iespējams pateikt par mākslas darbu, kam jau 50 gadus tiek veltīti tikai vispārākie epiteti? Režisora un scenārista Frānsisa Forda Kopolas radītais "Krusttēvs"/"The Godfather", kas iznāca uz kinoekrāniem 1972. gada 24. martā, šodien ir nevis vienkārši ārkārtīgi veiksmīgs darbs, kuru daudzas aptaujas un kritiķi laiku pa laikam turpina atzīt par visu laiku labāko filmu, bet viens no mūsu civilizācijas stūrakmeņiem – varbūt pat nebūtu aplami to saukt par drošu pretendentu uz 20. gadsimta "Monas Lizas" statusu? Taču "Krusttēva" tapšana bija ārkārtīgi smaga, sviedriem, asarām un (lielākoties mākslīgajām) asinīm slacīta, un tā panākumiem tobrīd, 70. gadu sākumā, neticēja gandrīz neviens.
Iespējams, ka tiem, kas šodien "Krusttēvu" skatās pirmoreiz dzīvē, sākotnēji būs grūti saprast, kāpēc teju trīs stundas garā, lielākoties pustumsā uzfilmētā gangsterfilma, kurā drūmi gangsteri nevis bez apstājas ber kārtas no automātiskajiem ieročiem, bet svin kāzas, apmeklē bēres, risina ģimenes un biznesa problēmas, kā arī sarunājas, sarunājas un vēlreiz sarunājas (tikai dažas reizes starp šīm sarunām kāds arī tiek nogalināts), ir tik nozīmīgs mākslas darbs, kas atstāja paliekošu iespaidu ne tikai uz kino, bet uz amerikāņu un vēlāk arī Rietumu sabiedrību un publisko domu.
