'Nedomāju, ka esmu kļuvusi mazāk provokatīva.' Latviešu režisore Ņujorkā

Režisore Signe Baumane jau gandrīz 30 gadus dzīvo un strādā Ņujorkā, taču ne mirkli nav zaudējusi ciešo saikni ar Latviju. Gadsimtu mijā viņa sevi apliecināja kā vizuāli izteiksmīgas un skatītāju provocējošas animācijas veidotāja, nebaidoties atklāti runāt par attiecībām un seksualitāti no sievietes skatpunkta. Viņas pirmā pilnmetrāžas filma "Akmeņi manās kabatās" vēstīja par Baumanes dzimtas sieviešu likteņiem un cīņu ar depresiju, bet nupat festivālā "Riga IFF" Latvijas pirmizrādi piedzīvos "Mans laulību projekts", kurā režisore analizē mīlestības un laulību nozīmi jaunas sievietes – sava "alter ego" Zelmas – dzīvē.

Baumane ir viena no pasaulē zināmākajām latviešu kino veidotājām, kuras animācijas filmas regulāri tiek izrādītas prestižos kinofestivālos un saņem tajos godalgas. "Akmeņi manās kabatās" 2014. gadā pat tika izvirzīta kā Latvijas pieteikums "Oskara" balvai, tikmēr pati Baumane var lepoties, ka ir vienīgā latviešu režisore (un viena no trim latviešiem kopā) – Amerikas Kinoakadēmijas biedre, kas katru gadu atdod savu balsi par nominētajām filmām.

Teju septiņus gadus tapusī "Mans laulību projekts" jau izpelnījusies žūrijas atzinību Ansī animācijas filmu festivālā, bet pasaules pirmizrādi piedzīvoja Traibekas festivālā Ņujorkā. Šajā neparastajā darbā Signei Baumanei izdevies apvienot sev raksturīgo plastisko animāciju ar mūzikla elementiem un pat lekcijām bioloģijā – Gunas Zariņas ierunātā Bioloģija rūpīgi skaidro skatītājam, kā Zelmas emocijas veido dažādi ķīmiski procesi smadzenēs.

Ar Signi Baumani tikāmies īstenā "zelta rudens" dienā, tiesa, nevis Siguldā, bet kādā omulīgā Rīgas kafejnīcā. Režisore atzīst, ka atgriežoties Latvijā jūtas lieliski, un uzskata, ka latviešiem ir jālepojas ar šajos neatkarības gados sasniegto – ne tikai ar acīmredzamajām pārmaiņām, bet arī mūsu pašu iekšējo attīstību un attieksmes maiņu pret notiekošo. Īpaši viņu priecē, ka visā Rīgā izkārti Ukrainas karogi.

"Mans laulību projekts" tapšanas laikā jums nācās piedzīvot lielus globālos satricinājumus – pandēmiju, karu Ukrainā... Kā tas ietekmēja darbu pie filmas?

Patiesībā satricinājumi sākās vēl ātrāk. Kad 2015. gada oktobrī sāku strādāt pie scenārija, biju pilnībā pārliecināta, ka mums nākamajā gadā būs sieviete prezidente. Kad kļuva skaidrs, ka ievēlēts Tramps, man bija tik milzīgs šoks kā zaudējot tuvinieku. "Sēras" pat nebūs īstais vārds, tas bija burtiski dunča dūriens sirdī. Četrus mēnešus es raudāju katru dienu, tad Vašingtonā notika sieviešu gājiens, kurā es pirmo reizi pa visu šo laiku biju spējīga pasmaidīt.