Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

"Man jābūt godīgam, es to viņiem esmu apsolījis," par uzticību, strādājot ar bērniem, stāsta dāņu dokumentālo filmu režisors Simons Lērengs Vilmonts (Simon Lereng Wilmont). Viņa jaunākā filma "Māja no šķembām" ("A House Made of Splinters", 2022) uzņemta Ukrainas austrumos un stāsta par vairākiem bērniem, kas tiek šķirti no vecākiem un ievietoti pagaidu bērnu patversmē. Tur, pateicoties sociālo darbinieku rūpēm un savstarpējai komunikācijai, viņi atrod cerību. Lai gan "Māja no šķembām" ir smaga un smeldzīga filma, ko grūti noskatīties bez asarām acīs, tā vienlaikus arī atgādina par cilvēku spēju nesavtīgi viens otram palīdzēt. Režisors neslēpj, ka savos darbos mēģina parādīt universālas patiesības un runāt par to, ko nozīmē būt cilvēkam.

Ar Vilmontu tiekamies Rīgā pirms festivāla "Artdocfest/Riga", kurā "Māja no šķembām" piedalās uzreiz divās programmās – "Baltic Focus" un "Artdocfest Open". Intervijas laikā pie režisora pienāk un sirsnīgi sasveicinās festivāla rīkotājs Vitālijs Manskis. "Vai pēcāk aiziesim pusdienās?" viņš jautā. "Diemžēl nevaru," laipni atbild Vilmonts, "man ir vēl vairākas intervijas, pirms rīt došos prom." Agri no rīta viņam paredzēts izlidot uz ASV, kur jau 12. martā notiks "Oskara" apbalvošanas ceremonija – tajā "Māja no šķembām" ir nominēta kā viena no aizvadītā gada labākajām dokumentālajām filmām.

Sakiet, kā jūs nonācāt pie šīs ieceres – veidot filmu par bērnu patversmi Ukrainas austrumos?

Pirms pāris gadiem biju uzņēmis filmu "Tālās suņu rejas" ("The Distant Barking of Dogs", 2017), kuras darbība arī notiek Ukrainas austrumos. Tobrīd ļoti satuvinājos ar filmas galvenajiem varoņiem, kuri dzīvoja tuvu frontes līnijai, – tas bija mazs puika Oļegs un viņa vecmāmiņa, kas par viņu rūpējās. Kad filmas uzņemšana jau bija otrajā pusē, vecmāmiņa smagi saslima, un es sāku uztraukties par to, kas notiks ar Oļegu

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!