Džilindžera 'Ekstāze': kulta filma latviešu gaumē vai bezgaumīga izklaide?

Varētu domāt, ka šīs recenzijas virsrakstā uzdotais jautājums ir tīra provokācija uzmanības piesaistīšanai – gan jau visiem, kas saprot "drēbi", atbilde būs skaidra pat bez "Ekstāzes" noskatīšanās – pietiek, ja kaut vai pavirši orientējaties abu filmas autoru – Dž. Dž. Džilindžera un Karīnas Gleitneres (iepriekš Račko) – radošajās izpausmēs. Un tomēr – atmetot tieksmi uz "objektīvā, nīgrā kritiķa" skatījumu, gribas teikt – jā, iespējams, esam sagaidījuši pirmo īsto pašmāju tā dēvēto "pusnakts filmu", latviešu "Rokija Horora šausmu šovu" vai "Rozā flamingus". Vai vismaz varam sevi censties ar to mierināt, lai attaisnotu kinoteātrī pavadītās divas stundas.

Jēdziens "pusnakts filma" dzima pagājušā gadsimta 50. gados Amerikā, kad televīzijas kanāli aizsāka tradīciju vēlos vakaros demonstrēt lētas B kategorijas filmas, bet pilnvērtīgi iesakņojās 70. gados, kad šis fenomens pārcēlās uz ASV lielpilsētu (īpaši Ņujorkas) kinoteātriem. Filmas, ko izrādīja šajos vēlajos seansos, varēja būt gan jau pieminētās B kategorijas izstrādājumi, gan arī aktuālas, taču "dīvainas" un plašākai publikai nepieņemamas filmas, piemēram, jau pieminētais Džona Votersa "vingrinājums sliktas gaumes demonstrēšanā" "Rozā flamingi" vai Alehandro Hodorovska "skābes vesterns" "El Topo" (kura seansus uzskata par tradīcijas aizsācēju).

Laika gaitā no "pusnakts filmas" dzima arī "kulta filmas" fenomens – patiesībā, tieši šos vēlos seansus arī uzskata par konkrētu filmu kulta statusa veidotājiem, jo tajos pulcējās relatīvi neliels, bet savā pasaules redzējumā vienots domubiedru loks, kuri neslēpa mīlestību pret kino, ko "meinstrīma" skatītājs uzskatīja par nesaprotamu, dīvainu vai vienkārši pretīgu. Bieži vien tās bija arī filmas, ko kino kritiķi uzskatīja par briesmīgām un nekvalitatīvi uzņemtām, bet tieši šī acīmredzamā nekompetence padarīja šīs filmas par ierobežota skatītāju loka mīlas objektiem. Šajā laikā radās arī apzīmējums "so bad, it's good" (tik slikta, ka kļūst laba), ko mēdz attiecināt uz tādām filmām kā "9. plāns no kosmosa", "Manos: likteņa pirksts" vai "Istaba", kuru veidotāju kliedzošā neprasme kļūst par īstenu jautrības, neviltotas mīlestības un pat zinātnisku pētījumu avotu.

Vai Džilindžera un Gleitneres "Ekstāze" tiešām varētu pretendēt uz līdzvērtīgu statusu tādā izpratnē, ka tās kvalitāte ir noslīdējusi tik zemu un autoru izvēlētie stāsta veidošanas risinājumi ir tik bezgaumīgi un brīžiem atklāti absurdi, ka filmu jau kļūst aizraujoši skatīties? Manuprāt, diskutēt par šādiem jautājumiem vai gluži vienkārši draugu lokā pārrunāt filmā notiekošo un tās skatīšanās laikā piedzīvoto varētu būt interesantāk par tās reālo skatīšanos, kas no saprātīgi domājoša cilvēka tomēr prasa zināmu upuri. Taču "Ekstāze" ir jāizdzīvo, lai jūs varētu iesaistīties – un divas stundas no dzīves plus kino biļetes cena ir neizbēgama maksa par dalību šajā entuziastu klubā.