Pirms mazāk kā desmit gadiem, kad gāju vēl skolā, ziemas bija līdzīgas kā tagad - reizēm bija sniegs, reizēm nebija. Toties slēpošanas sacensībās piedalīties draudēja katru gadu un vienmēr bija jābūt sportiskā formā.
Lai uzturētu slēpotāju iemaņas, bija milzum daudz jāslēpo, bet kur gan var slēpot, ja nav sniega? Šo iemeslu fizkultūras skolotājs nemaz negribēja ņemt vērā. Bija tikai jāvelk kājās slēpes un jāslēpo kaut vai pa dubļiem. Tā arī bieži sanāca slēpot. Manā izpratnē tās bija lielas mokas, bet tagad paraugoties atpakaļ - galu galā kaut kādas muskuļu grupas mēs taču trenējām, bet dīvaini gan šie treniņi bija.

Ja tagad kādu redzētu, ka pa dubļiem slēpo, droši vien no smiekliem gar zemi kristu, bet tad tas likās pat samērā normāli, vienīgi nebija pieņemams, ka tik ļoti ir jāmokās, lai tiktu uz priekšu, jo skolas slēpes, ar kurām slēpojām, bija no koka un pa dubļiem tās neslīdēja, lai arī kā viņas iesmērētu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit