Iegājām mežā, kur puiši sāka likt kokus un dažādas citādas zīmes, lai atrastu atpakaļ ceļu. Piebildīšu, ka negājām pa taciņu, jo puiši izdomāja iet pa taisnāko ceļu pāri kaut kādam purvam…Izdomājām nofotografēties (bija digitālais foto un līdz ar to uzreiz redzējām bildes). Bildēs, protams, mums aiz muguras bija redzami kaut kādi stāvi un ar to mums meitenēm pietika, tāpēc gājām atpakaļ.
Meitenes atgriezās atpakaļ, bet puiši nolēma, ka ies vieni, bet mēs lai paliekam pie mašīnas, ko mums galīgi negribējās, jo bija šausmīgi bail. Nolēmām, ka atkal visi iesim mežā. Divi puiši atkal iegāja purvā, taču viņiem izjuka lāpa, nomezdami to pie koka, viņi atgriezās pie mums. Ieraudzījām, ka koks aizdedzies, bet tie divi puiši neklapē ne ar ausi – viss vienalga. Es, mans draugs un viena meitene gājām dzēst, tikmēr šie visi aiziet prom un mēs, protams, apmaldījāmies, jo visur bija tumsa, brikšņi, un slapjš.
Maldījāmies kādu laiku, saucām viņus, bet nekā kā akā. Es domāju, ka viss – Blēras ragana..., kad pēkšņi piebrauc visi pārējie ar mašīnu un parāda mums izeju. Kā izrādījās, mēs visu laiku gājām paralēli ceļam. Teikšu tā – piedzīvoju sajūtas, kādas vēl nebiju piedzīvojusi, jo, maldoties par to purvu, bailes bija pazudušas, kaut arī viens iekrita purvā, lāpas sāka izbeigties un ceļu nevarējām atrast. Tagad mēs gribam aizbraukt dienā, lai redzētu, kā tad tur viss bija...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
