Foto: LETA
Atzīmējot latviešu mākslas vecmeistara Vilhelma Purvīša jubileju, ir vērts palūkoties ne tikai uz viņa vēsturiskajiem sasniegumiem un devumu mākslas attīstībā, bet arī to, kā – kaut vai pastarpināti – Purvītis un viņa vārds ietekmē šodienas Latvijas mākslas ainu. Un ietekmē pilnīgi noteikti.

Pagājušo piecu gadu laikā vairāk nekā 60 mākslinieku, 31 eksperts un vairāki tūkstoši interesentu klātienē – tik plašs ir cilvēku loks, kuri tā vai citādi iesaistījušies Purvīša balvas procesos. No vienas puses, nav jau nemaz TIK daudz, tomēr balvas mērķis nav iesaistīt ļaužu masas, dalot balvas pa labi un pa kreisi, kā tas dažās jomās mēdz notikt, un beigu beigās nav turpat neviena puslīdz zināma attiecīgās jomas darboņa, kurš nebūtu saņēmis visas iespējamās balvas. Tas, ka Purvīša balvas gadījumā ir daudz pretendentu, bet tikai viens tās ieguvējs reizi divos gados, - tas dod svaru. Labi, ka to ik gadu nevar iegūt viens „labākais” mākslinieks un laika gaitā rindot tās uz palodzes.

Es nedomāju, ka māksliniekus strādāt dzen cerība tikt pie Purvīša vārdā nosauktās vai kādas citas balvas. Tā būtu pārāk vienkārša motivācija, māksla galu galā nav sports, kur tiešām uzvar stiprākais un ātrākais, tas, kurš vairāk trenējies. Mākslā nav tādu objektīvu patiesību. Tomēr vienlaikus balva ir vairākās kārtās izkristalizēta subjektīvu vērtējumu summa. Jā, protams, tā varētu veidoties pavisam citāda, pat mainoties tikai viena eksperta vai žūrijas dalībnieka balsojumam, un tomēr – tā rada sava veida subjektīvi objektīvu izvērtējumu par labāko, spilgtāko, iespaidīgāko, tehniski niansētāko, jēdzieniski trāpīgāko, kas mākslas pasaulē zināmā laika periodā noticis.

Tas, ka balvas procesā iesaistīti ārvalstu eksperti, manuprāt, ir būtisks ieguvums – tas paplašina redzesloku. Vienveidīgs mākslas process ir garlaicīgs, nepieciešama dažādība. Arī tas, ka pašu ekspertu – vienalga, Latvijas vai ārvalstu, - vidū valda dažādība, ir ļoti labi. Ja viņu vidū valdītu vienprātība un visiem patiktu vieni un tie paši darbi, - tas būtu ļoti slikts signāls, un ekspertu darbs galu galā būtu bezjēdzīgs, bet balva – pārlieku šaura. Esmu novērojis, ka ekspertu viedokļi mēdz būtiski atšķirties, taču ir viena kopīga lieta – savus viedokļus viņi tik viegli nemaina. Bieži vien balsojums ir līdz pat pēdējam brīdim neprognozējams.

Bez šaubām, ir svarīgi, lai ekspertiem, kas dažādos posmos vērtē mākslā notiekošo, būtu noteikta uzticības pakāpe sabiedrībā un arī mākslinieku vidū. Turklāt ekspertiem noteikti jāmainās, lai nominantu izvēle un viss procesa koncepts nebalstītos tikai uz šauras grupas skatupunktu.

Līdzšinējā ekspertu un žūrijas darba rezultātā pirmās divas balvas saņēmuši kardināli atšķirīgi autori – paaudzes, tehnika, pieeja problemātikai – atšķiras turpat vai viss. Bet es uzskatu – tas ir ļoti labi, ka šie cilvēki un darbi ir tik dažādi.

Ir izskanējis viedoklis, ka varbūt Latvijas mērogs mūsdienu mākslas vidē jau ir par šauru un balvu vajadzētu paplašināt Baltijas mērogā. Tad gan tā būs cita balva ar pavisam citu mērķi. Esmu par šādas Baltijas balvas nepieciešamību, tā ļautu sajust plašāku kontekstu un veidot starpvalstu kontaktus, taču nedomāju, ka tai jābūt tieši Purvīša balvas perspektīvai. Savukārt Purvīša balvai ir laba iespēja izveidoties par mūsdienu Latvijas kultūrvides tradīciju, kas, jāatzīst, nav bieži sastopama parādība šajā trauksmainajā laikā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!