Konceptuālās mākslinieces Sarmītes Māliņas un fotogrāfa Kristapa Kalna radošais tandēms kā Latvijas laikmetīgās mākslas fenomens veiksmīgi pastāv jau vismaz piecpadsmit gadus. Viņu mākslas darbi parādās publikai tik neticami reti, ka intriga rodas pati no sevis. Katrs jaunais projekts ir jāgaida kā jauna sen iecienītā cikla grāmata vai seriāla jaunā sezona, kas atkal pārsteigs un parādīs kaut ko tādu, ko jau sen biji zinājis, bet tikai nevarēji iztēloties.

Šo mākslinieku dueta darbi vienmēr liekas neobligāti. Tie nav radīti no neremdējamas iekšējās nepieciešamības, bet kā komentāri, kurus viņus kāds palūdzis izteikt. Neapšaubāmi, ne katra mākslinieka vizuālais komentārs kļūst par notikumu, kā tas notiek ar Kalnu un Māliņu. Šoreiz māksliniekus palūdza vizuāli izteikties kuratori Inga Šteimane un Tomass Pārups, un rezultātu līdz 2. septembrim var apskatīt visunikālākajā Latvijas galerijā – Mākslas stacijā "Dubulti".

Izstādes nosaukums "Tūlīt" ne tikai labi paskaidro kopējo ideju, bet šo virsrakstu var pielāgot katram atsevišķajam darbam no kopumā trīspadsmit. "Tūlīt" ir vārds, ko caurstrāvo nepabeigtības sajūta, ekspektācijas, ka kaut kas notiks vēl nezināmajā nākamajā brīdī. Šajās gaidās ir jūtama cerība, skatiens, kas vērsts aiz apvāršņa, un solījums bez garantijas. Tas, cik ilgi mūsu eiropiešu civilizācija gaida un nenogurdināmi pareģo uz sliekšņa stāvošo pasaules galu, dod priekšstatu, cik bezgalīgi var stiepties nenoteiktības sajūta, vairojot emocionālo spriedzi un trauksmi. Vārds "tūlīt" ir satraucošs, jo draud parādīt, uz kādiem trikiem ir spējīgs uz priekšu vai nekurienē skrejošs laiks. Domājot par šo temporālo sajūtu, kādu izraisa vārds "tūlīt", nedaudz neveikla šķiet izstādes nosaukuma angļu versija – "Now", kas vairāk asociējas ar vietai pieķēdēto vārdu "tagad", kas netiecas apdzīt sauli, bet izstaro budistisku apmierinātību ar esošo mirkli. Tomēr tieši trauksmainās ekspektācijas kļūst par šīs izstādes galvenajām varonēm.

Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna radītās mākslas būtība ir vienkāršība. Ģeometrisku formu pārdomāta skaidrība, alkas pēc formālās perfekcijas un tāds lakonisms, kur katra nejaušība iegūst nozīmi. Tas viss ļauj skatītāja uzmanībai maksimāli fokusēties uz pašiem mākslas objektiem, kuri brīnumainā kārtā asociatīvi tiecas pārlēkt mūsu jūtu un atmiņu pasaulē.

Viņu mākslu var saprast bez koncepta izskaidrojuma, jo visi tēli ir universāli vai intuitīvi zināmi un vienmēr atstāj daudz vietas skatītāja brīvai interpretācijai un pašiesaistei. Šajos darbos nav ne humora, ne ironijas, kas kopā ar abstrakto formu pielietošanu var atstāt gandrīz reliģiski mistiskas nopietnības sajūtu. Bet negaidīti atradīsies kāds darbs, kas izkliedēs melnbalto nopietnību.

Dubultu dzelzceļa stacija ir ļoti piemērota vieta, lai runātu par uztraukumu, kas ir jebkura ceļojuma neatņemama sastāvdaļa. Mēs jūtam šo iekšējo "tūlīt", kad izkāpjam no vagona un sajūtam gaisā jūras tuvību, bet tikpat izteikti iedegas prātā vārds "tūlīt", kad, stāvot uz perona, mēs dzirdam un jūtam vibrējošo vilciena tuvošanos. Māliņas un Kalna darbu ekspozīcija sākas tieši ar šādu gandrīz fiziski tveramu uztraukumu. Lielā spīdīga metāla ripa ieņem zāles centrālo daļu. Tā novietota stabili un pamatīgi, bet pēkšņi sāk vibrēt un šūpoties, pareģojot, šķiet, ne vilciena pienākšanu, bet zemestrīci. Uztraukums tūlīt pieaug un pazūd. Arī turpmāk šajā izstādē viena no sajūtām ir ļoti līdzīga "film noir" atmosfērai, kur vientuļais cilvēks staigā pa pilsētu biedējošas priekšnojautas pavadībā. Svarīgi, ka pēc žanra likumiem šādai sajūtai nav ne tieša objekta, ne acīmredzama iemesla – briesmas var parādīties jebkurā brīdī, tūlīt aiz stūra vai tumsā. Tumsa un satraukums arī ir sinonīmi un glancēti melni objekti, kas pavada skatītāju, izstādē par to nepārtraukti atgādinot.

Blakus vibrējošai ripai pie sienas apmeklētājus sagaida vēl viens nenoteiktības simbols – melnais deltoīds ar uzrakstu "tūlīt". Deltoīds ir ģeometriska figūra, kas optimista acīs izskatās pēc klasiska gaisa pūķa, bet fatālista interpretācijā vairāk atgādina zārka vāku. Virsmā izrieztais un izgaismotais vārds "tūlīt" šeit pilda slēdža funkciju, pārslēdzot šīs formas uztveri vienā vai otrā režīmā. Šāds deltoīds sastopams arī gleznieciskā izpildījumā, kas vispār ir grūti pamanāms, bet interesants fakts, jo līdz šim mākslinieki izvairījās no audekliem un eļļas krāsām.

Laiks turpina transformēt telpu arī gleznu triptihā ar simbolisku logu spraišļojumu melna krusta formā. Formu katrs var interpretēt pēc izvēles, saskatot asociācijas ar kristietības ticības simbolu, romantisma loga tēlu kā brīvības alku iemiesojumu vai Maļeviča supremātisku kompozīciju atblāzmas. Jebkurā gadījumā šīs gaišās "loga" rūtis, kas pakāpeniski sarūk, tūlīt pārvēršoties savā pretstatā – melnajā ekrānā, patiešām ir viens no tik spēcīgiem simboliem, ka uzreiz nezini, vai to gribas ievietot baznīcā altāra vietā vai jaunajā Okupācijas muzejā. Triptihs "Logi" šajā izstādē noteikti darbojas kā abstraktās domāšanas trenažieris vai superlakoniska atslēga pasaules izzināšanai.

Viena no šīs izstādes baudīšanas mērvienībām ir metrs. Tie ir 15 x 100 cm lieli melna alumīnija kompozītmateriāla ("Dibond") klucīši, kas negaidīti pārvēršas par ceļu, laiku, kāpnēm, vēl vienu soli uz priekšu tam, kur atrodas tas "tūlīt". Divi metri, kas nolikti blakus, ir tikai skaitlis, bet, es domāju, uzreiz skatītāju prātā pārvēršas par liktenīgu distanci un jaunu mērvienību mūsu dzīvē. Noslēgumā (tā vismaz šķiet uzbūvēta izstādes dramaturģija) skatītājam no melnās nenoteiktības tiek piedāvāta viena droša platforma zem kājām, viens uzticams atskaites punkts. Šis punkts vai punkti ir uz muguras apgāztās mārītes spārniem, kas izmisīgi cenšas piecelties kājās. Sasaucoties ar pašu pirmo darbu izstādē, šis video stāsts noslēdzas ar vienas neskaidrības un uztraukuma pārvarēšanu – mārīte nostājas uz visām sešām kājām un ātri pazūd no kadra, atstājot skatītāju domājam, kas ar viņu varētu notikt tūlīt.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!