Daudzus gadus vairāki krievu miljardieri, kas šobrīd pakļauti sankcijām, aktīvi iesaistījās mākslas pasaules norisēs – kā dāsni mecenāti, kolekcionāri un pat muzeju valdes locekļi. Viņu aktivitāte Francijas, Anglijas, ASV un citu valstu mākslas procesos liecina par pārdomātu darbību, kurai iespējams rast trīs savstarpēji saistītus skaidrojumus.

Pirmkārt, mākslas darba iegāde var izrādīties laba investīcija. Otrkārt, tas ir statusa jautājums – miljardieris samaksā "n" miljonu, kas ir dzeramnauda uz viņa bagātības fona, par kādu mākslas priekšmetu vai notikumu, jo vienkārši var to atļauties izdarīt. Bet būtiskākais šķiet trešais iespējamais skaidrojums – veidojot pārdomātu komunikāciju par kāda mākslas darba iegādi, muzejam veikto ziedojumu u. tml., publiskajā telpā tiek spodrināts konkrētā miljardiera vārds. Cilvēks, kurš nesavtīgi sponsorējis kādu mākslas pasākumu, taču nevar būt slikts, vai ne? Angļu valodā tam ir pat īpašs termins – "artwashing", ar ko saprot mākslas izmantošanu, lai novērstu uzmanību ("atmazgātos") no negatīvām darbībām, ko paveicis konkrēts cilvēks, organizācija vai valsts.

2008. gadā Ņujorkā, "Christie's" izsoļu namā krievu miljardieris Romāns Abramovičs iegādājās britu mākslinieka Lisjēna Freida, psihoanalītiķa Zigmunda Freida mazdēla, gleznu "Pabalstu pārraudze guļot" ("Benefits Supervisor Sleeping"). Nākamajā dienā viņš jau "Sotheby's" izsoļu namā iegādājās īru izcelsmes britu mākslinieka Frānsisa Bēkona "Triptihu" ("Triptych"). Par abiem darbiem kopā samaksāts vairāk nekā 100 miljonu ASV dolāru

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!