Rīgā būs skatāma Rūsiņa Rozītes darbu izstāde

Maksimālais minimālists, R² – tā sevi definēja mākslinieks Rūsiņš Rozīte (1943–1978). Viņa radošā daudzpusība bija fenomenāla – grafika, glezniecība, grāmatu ilustrācijas, scenogrāfija. Rūsiņš domāja un strādāja ātri, bija klāt akadēmijas ballēs, teātra izrādēs un pasākumos. Notikumu intensitāte un plašais draugu loks bija sava veida nepieciešamība izzināt dažādās dzīves sfēras, un šajā pašradītajā norišu virpulī Rūsiņš parādījās un pazuda kā vējš.

Ilze Putniņa, izstādes “R² Rūsiņš Rozīte” kuratore un LNMM Glezniecības kolekcijas glabātāja (20. gs. 2. puse–21. gs.) raksta, ka mākslā Rūsiņš Rozīte ienāca viegli: izglītības sākums, kā daudziem, Jaņa Rozentāla Mākslas skolā pie pasniedzēja Edgara Iltnera, Mākslas akadēmijā stājās Glezniecības nodaļā, bet nokļuva pie grafiķiem, tomēr glezniecību uzskatīja par prioritāru. Rūsiņa aizrautība nereti nokaitināja profesoru Artūru Apini, jo oforta platēs viņš neakadēmiski dziļi iegrieza zīmējumu un tādu plati otrreiz vairs nevarēja izmantot. Jau studiju laikā izveidojās Rozītes skaidrais, lakoniskais rokraksts ar koncentrēti ekspresīvu, simbolisku vēstījumu. Mākslā sev raksturīgo impulsivitāti Rūsiņš nobremzēja, maksimāli precīzi realizēja savas idejas, jo “jāgrib ir neiespējamais, lai sasniegtu iespējamo”.

Vecāķos, tumši krāsotā mājā ar melnas papes apsistu jumtu, otrā stāva istaba ar baltām sienām bija tukša. Tādā spītīgi vienkāršā racionālismā 20. gadsimta 60. gadu beigās tapa nozīmīgākie Rūsiņa darbi. Vasaras pagāja gleznojot, ziemā laiks grafikas darbiem.

Vēl pēdējā kursa students būdams, Rūsiņš atsaucas drauga, jaunā režisora Jura Strengas aicinājumam veidot skatuves noformējumu Mati Unta lugai “Kāda būsi, mana pasaule?” (1967). Dailes teātrim tas bija kas neierasts – melna skatuve, balts boksa ringa kvadrāts, noēvelēti balta koka krēsli. Aktieri darbojās absolūta minimālisma telpā, režisors izrāžu laikā no skatītāju zāles komentēja notiekošo. Rūsiņš Rozīte bija pirmais skatuves minimālists. Sekoja vēl trīs izrāžu noformējumi, bet tajās radošais risinājums saskārās ar mākslinieciskās padomes iebildumiem, un sekojošie kompromisi ne režisoram, ne māksliniekam gandarījumu nesniedza.

Skatuviskums raksturīgs arī Rūsiņa Rozītes darbiem glezniecībā un grafikā. Redzamais šķiet skaidrs un nepārprotams pirmajā acumirklī, bet tad paveras sirreālās dzīves priekškars. Bezķermeniska klātbūtne kā tvaiki apņem priekšmetus un dzīvās būtnes, kas nonākušas uz Rūsiņa Rozītes mākslas skatuves.

Ģeometrijai Rozītes darbos ir izšķiroša nozīme. Nebeidzamas arku rindas, garas sienas, taisnas līnijas, neaizpildīti laukumi vai rūpniecisku konstrukciju režģi – vairākkārtēju priekšmetu parādīšanās no darba darbā ir veids kā tālāk nodot plašuma, vientulības un nekustīguma sajūtu.

Kluso dabu gleznojumos apgrieztās perspektīvas lietojums ir vēl viens mākslinieku raksturojošs elements. Šajā ačgārnībā ir arī kas gaišs un bērnišķīgi nenopietns, tā iespējams priekšmetus aplūkot pamatīgāk. Cilvēciski ikdienišķais simetriski precīzajā kārtībā pietuvojas zīmes vai simbola nozīmei. Pats miers un skaistums, kas atklājas krāsu tīrībā un priekšmetu apjomu telpiskajā perfekcijā. Viss racionāli pārdomāts un novests līdz universālam klusumam. Varbūt, tā varētu izskatīties melanholija ar asu kontūru kvadrātā.

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Zuzānu kolekcijas un vairākām privātkolekcijām.

.