Rezultāts ir... "interesants"! Nu nav citu vārdu kā raksturot pasakaino Mičelas vokālu, kas šoreiz ir "iepakots" saksofonu, slaida ģitāras, akordeona, rumbas ritmu un visdažādāko, no sintezatora izvilinātu trompešu, klarnešu un fagotu spēlei attāli līdzīgu skaņu mērcē. Jā, jūs nepārklausījāties, IR iespējams vienā albumā ietilpināt gan tradicionāli sapņaino un romantisko Mičelas vokālu, gan vieglu, nepretenciozu soprāna saksofona spēli, prastus, sintezatorā iebūvētus rumbas ritma klikšķus, nemaz nerunājot par personīgi šo rindu autoram zosādu uzmetošiem "sintētiskiem" trompešu toņiem – par tiem briesmīgāks var būt vienīgi tradicionāli sintezatoros iebūvētais "kora" tonis. Ak, jā, nupat atcerējos – arī TAS ir dzirdams šajā ierakstā!
Bija Džordžam Harisonam tāds albums 'Electronic Sound', bet Lū Rīdam - 'Metal Machine Music'. Par abiem minētajiem klīst leģendas, kuru vienkāršākais pārstāsts skan šādi: Harisons nopērk jauno (tolaik) "Moog III" sintezatoru, Lū Rīds – jaunu ģitāru, un abi par godu šiem saviem pirkumiem ieraksta jaunus albumus, kas savā būtībā ir "troksnis, kas rodas, reizē ķermenim un galvai atsitoties pret visiem klavieru taustiņiem", citējot Džeromu K.Džeromu. Varbūt izklausīsies skarbi, taču Mičelas 'Shine' pirmajā brīdī arī liek domāt par to, ka cienījamā lēdija nesen ir iegādājusies jaunu sintezatoru un nu pārbauda visus tajā iebūvētos skaņas toņus. Gala rezultātu par troksni nosaukt nu nekādi nevar, taču nepamanīt un bez smaida sejā šos albuma 'Shine' muzikālos "izlēcienus" uztvert nav iespējams.
Taču ja jums tas viss netraucē – jo labāk. Jo kad ir tikts (JA ir tikts) pāri šai 'Shine' uzkrītošajai īpašībai/īpatnībai, ir jāatzīst, ka Mičela albumā jūtas kā zivs ūdenī un ir pilnīgi savā elementā. Par to liecina gan aizraujošā versija "jaunās skaņās" par mākslinieces 1970.gada dziesmu 'Big Yellow Taxi' (skat.video no 1970.gada), gan albuma beigu daļā atrodamā plates tituldziesma un disku noslēdzošais, surdinētu trompešu (šoreiz – īstu) caurvītais 'If', kuri abi pieprasa atsauces uz, manuprāt, mākslinieces vienu no visu laiku labākajiem albumiem, 2000.gada lirisko 'Both Sides Now'. Taču nenoliedzami albums kā vienots veselums tikai epizodiski pieskaras Mičelas balāžu rakstīšanas talantam un daudz vairāk prasās tikt ierindots blakus 1980.gada platei 'Shadows And Light' un citiem mazliet "džeziskākajiem" Mičelas ierakstiem.
To, ka Džonija Mičela savos "ziedu" laikos ir bijusi viena pusķerta, taču muzikāli ģeniāla dāma, par to nav šaubu. Un, kā izskatās, arī tā ir viena no tām "noturīgajām" vērtībām – arī mūsdienās Mičelas domas lidojums ir, teiksim tā – kā minimums oriģināls. Protams, šis raksts būtu divreiz garāks, ja sāktu runāt par albuma tekstuālo pusi, taču ikvienam, kas jebkad ir saskāries ar Mičelas daiļradi – vai tas būtu klasiskais 'Blue' vai jau piesauktais mīlas opuss 'Both Sides Now', būs skaidrs, ka šajā kategorijā viss ir vislabākajā kārtībā. Ar nenoliedzami politisku, mazliet retrospektīvu ievirzi Mičela sapņo par "a safe place for kids to play/ bombs exploding half a mile away" un vieglā manierē runā par ārkārtīgi smagiem tematiem: "Holy war, Genocide, Suicide, Hate and cruelty.../ How can this be holy? If I had a heart I'd cry".
Taču, atskatoties uz visu augstāk minēto un vēl lieku reizi iemetot ausi 'Shine' desmit dziesmu un 45 minūšu ilgajā skanējumā, ir jāatzīst – Mičelas jaunākā albuma raksturojumā vārda "interesants" lietojums ir attaisnojums kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Bet ko gan citu sagaidīt no šiem mazliet ķertajiem muzikālajiem ģēnijiem...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
