Vienmēr esmu mazliet pasmaidījusi, ja kāds manam vārdam priekšā piekabina burtus "DJ", bet, ko nu tur liegties, savu laiku esmu pavadījusi pie pults, vairāk vai mazāk veiksmīgi manipulējot ar dažādiem skaņdarbiem un operējot ar pogu "Play". Ar šo hobiju nodarbojos šobrīd ļoti reti un izskatās, ka nu jau vairs nenodarbošos vispār, tomēr daži jautājumi man ir radušies. Nesagaidot pretējus viedokļus ārpus "Delfi" komentāriem pagājušonedēļ publicētajam DJ Artūra Medņa skaidrojumam par jauno DJ licencēšanas sistēmu, izklāstīšu savas pārdomas un jautājumus. Turklāt tādi radušies ne tikai man, bet arī pāris manis aptaujātajiem DJ.
Lai arī piekrītu, ka esošā situācija ir neskaidra un jāsakārto, jaunā DJ licencēšanas sistēma vairāk līdzinās viduslaicīgai desmitajai tiesai vai vienkārši – indulgences izpirkšanai. Jeb tuvāk mūsdienām – "jumta" princips – samaksā savus 100 latus un tevi liks mieru. Aptaujātie dīdžeji visi kā viens licences izņemšanu pamato ne jau ar savu godaprātu vai atbalstu sistēmas sakārtošanai, bet gan ar to, ka grib vienkārši justies mierīgi, bez sabojātām ballītēm un pasākumiem. Komiskais aspekts šajā "sistēmas sakārtošanā" ir fakts, ka līdz ar nopirkto "indulgenci" jūs faktiski iegūstat tiesības spēlēt no jebkā jebko. (Grūti iedomāties, kā tiks konstatēts kopijas oriģināls, piemēram, kluba "Piens" dīdžejam, kurš lepni uzrādīs savu licenci pārpildītā pasākumā piektdienas vakarā.) Tātad gluži nevilšus jūs esat ieguvis arī pilnīgi legālu iespēju spēlēt to mūziku, ko esat "kačājis" no DC, torrentiem un sazin kā vēl, nu vai tad man jums jāstāsta.... Tātad samaksā 100 latus un tevi liek mierā, un bonusā tu vēl iegūsti oficiālu iespēju spēlēt zagtu mūziku. Tā izrādās ir pat izdevīgāk, jo, ja spēlēsi no, piemēram, "iTunes" pirktus mp3 un nespēsi uzrādīt čekus, tad var gadīties arī lielākas nepatikšanas nekā tad, ja būsi "legalizējies". Aizmirsti par promo materiāliem, dāvinātajiem, iemainītajiem, vai ārvalstu festivālu tirdziņos pirktajiem bezčeku ierakstiem un oficiālajām bezmaksas lejuplādēm, ja negribi kļūt par visbriesmīgāko no noziedzniekiem.
Ir vēl viens niecīgs sīkums, ko tomēr der atcerēties. Jau 2004.gadā Latvijā pēc AKKA/LA iniciatīvas tika paaugstināta tukšo datu nesēju cena, avansā pieprasot maksu par kopiju, kas vēlāk tajā tiks ierakstīta. Vienas matricas cena pieauga par sešiem līdz desmit procentiem. Toreiz tirgotāji neizpratnē raustīja plecus, kur un pie kā tad īsti šī nauda nonāk, bet Latvijas Mūzikas producentu apvienības (LAMPA) vadītāja Elita Mīlgrāve aģentūrai LETA skaidroja, ka iekasētā autoratlīdzība par tukšo datu nesēju tirdzniecību tiek sadalīta starp Latvijas Izpildītāju un producentu apvienību (LaIPA) un Latvijas Autoru apvienību (LAA), tādējādi "uzturot šīs organizācijas pie dzīvības". (Visa ziņa "Delfi" arhīvā šeit.) Arī toreiz neiztika bez asas viedokļu apmaiņas, daži tirgotāji bija ļoti kategoriski, bet kā redzam – tirgo un pērk dažādus tukšos datu nesējus joprojām, ar visiem jau pieminētajiem procentiem. Tātad – vēlreiz. Par kopiju datu nesējā avansā ir samaksāts. Kluba īpašnieks par publisko atskaņojumu maksā. Par ko vēl maksā DJ? Par to, lai "jumts" viņu "sargā"?
Šobrīd bezmaksas mūzika internetā, dziesmas un pat albumi pret brīvprātīgu ziedojumu nav vairs nekas neparasts. CD rakstītājs ir katra skolnieka datorā un tehnikas ražotāji to vien piedāvā, kā jaunus un jaunus veidus kompakti klausīties, ierakstīt, pārrakstīt, lejuplādēt un atskaņot savu iecienīto mūziku. Iedomājieties, piemēram, tosteri! Šo sadzīves tehnikas priekšmetu ražo teju katra firma, bet tostermaize ir neveselīga. Jūs esat maizi pircis, arī tosteris brīvi pieejams, PVN samaksāts, bet ja gribat tostēt, nopērciet licenci. Protams, tas ir stipri novienkāršots piemērs, bet parēķinot izdevumus, ātri vien atklājas, ka līdz absurdam ar nodokli ir aplikta gandrīz jebkura kustība puslīdz normālu deju nodrošināšanai. Programmatūras licence, DJ licence, publiskais atskaņojums, tukšo datu nesēju nodoklis....darba līgumu es te pat nepieminēšu.
"Legalizēšanās", protams, atvieglo dzīvi tiem DJ, kas regulāri spēlē un tas ir viņu maizes darbs. Taču krietni vairāk ir tādu, kam tas gluži vienkārši ir hobijs, kas tiek piekopts pa retam, un šie 100 lati, vai vēl vairāk – 20 lati, par atsevišķu pasākumu ir nudien neizdevīgs maksājums. Skumji, bet fakts – pēc pirmajām lielajām nepatikšanām arvien mazāk būs to krogu un klubu, kuros iespējams dzirdēt īpašo kāda mūziķa, žurnālista, direktora vai kāda cita ikdienā nedīdžeja mūzikas izvēli.
Jau domājot par pašvaldības policijas darbinieku gaidāmajiem reidiem klubos, krogos un kafejnīcās, tvarstot baismīgos noziedzniekus – nelicenzētos DJ, ar viņu ieročiem "iPodiem", matricām utt, nāk prātā mūsu valsts iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces teiktais, gan pavisam cita pasākuma sakarā: iespējams, tajā laikā kaut kur citur notiek kaut kas tāds, kur patiešām būtu vajadzīga šo profesionāļu iejaukšanās vai palīdzība.
Vēl ir virkne neskaidru jautājumu: kā ārzemju viesdīdžeju uzstāšanās tiks kontrolēta, un vai vispār tas tiks darīts? Kādas ir sekas, ja DJ spēlē kopētu, taču paša radīto mūziku? Kāda ir rīcība, ja DJ iesniegtajā sarakstā ir autori, kas nav AKKA/LA sarakstos? Un daudz, daudz citu melno nezināšanas caurumu, kurus ar atbildēm tad aicinu aizpildīt arī kādu no AKKA/LA pārstāvjiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
