Osvalds Zebris: Eiropa Dostojevska acīm

Pēc neilga laika, lasot viņa "Piezīmes no pagrīdes" es atgriezos arī pie Dostojevska dienasgrāmatas un, uzmanīgāk uzlūkojot šīs piezīmes, nākas secināt, ka pirms 140 gadiem tapušie ieraksti visai precīzi aprāda tās norises Eiropā un Krievijā, kas aktuālas arī šodien. Visticamāk, kā savā lieliskajā pētījumā par FMD raksta Zenta Mauriņa, te darīšana ar visaptverošu, ģēnijam piemītošu intuīciju ("Ģēnijs aptver visu, bet ģēniju aptver pakāpeniski laikmets pēc laikmeta", Z.Mauriņa, "Dostojevskis. Viņa personība, mūžs un pasaules uzskats").

Savus politiskos un filosofiskos uzskatus dienasgrāmatas formātā Dostojevskis visai regulāri un izvērsti pierakstīja no 1873. līdz 1881. gadam, bet regulāra "bloga" iecere viņam radusies nedaudz agrāk, - ārzemju ceļojuma laikā (1867 - 1871). Rakstnieka pārdomas viņa laikabiedri esot vērtējuši kā "gaišredzīgas", "filosofiskas", - šodien viņa dienasgrāmata, protams, var kalpot Miškina, Karamazovu, Raskoļņikova un citu Dostojevska varoņu izprašanai (uzmanīgs dienasgrāmatas lasītājs noteikti atradīs tās saites, kas sasien literāros tēlus ar to radītāja uzskatiem), bet ne tikai tam. Jo, kā Dostojevskim veltītajā darbā saka filosofs Ārons Šteinbergs: "... Izprast Dostojevski - nozīmē izprast Krieviju; izprast to - nozīmē izdzīvot to Dostojevska radošās pasaules redzējumā" (Штейнберг А.З., Система свободы Достоевского).

Ņemot vērā, ka Dostojevska - filosofa domas (pamatā bāzētas Evaņģēlijā un cilvēka brīvības, atbildības, vainas, pazemības un galu galā - nemirstības - konceptos), šķiet, ir zināmas krietni plašāk, nekā Dostojevska - politiķa domas, piedāvāju ieskatīties dažos FMD dienasgrāmatas fragmentos, kas veltīti Krievijas un Eiropas attiecībām. Dostojevskis un Eiropa ir īpaši izcelta tēma arī pieminētajā Z. Mauriņas darbā, kur viņa uzsver ļoti atšķirīgo Dostojevska izpratni dažādās Eiropas tautās un norāda arī uz Eiropas nespēju izprast rakstnieku: "Žids domā [atsauce uz Andrē Žida rakstīto par Dostojevski pagājušā gadsimta sākumā, aut.], ka ne tikai francūzi, bet katru vakareiropieti sākumā atbaida Dostojevska problēmu centralizācija cilvēka un Dieva attieksmē, šķiet, ka Dostojevskis nemaz nezinot, ka ir arī citas problēmas, kas saistītas ar ģimeni, valsti, sociālo cīņu. Atbaidot arī pārmērīgā pazemība un sevis-noliegšana." 

Un šī neizpratne ir ar dziļām saknēm, visticamāk, ir abpusēja. Dostojevskis arī pats ir drošs, ka Eiropa nekad nav sapratusi un nesapratīs Krieviju, jo to mērķi ir pārāk dažādi, - Krievija vispirms ir "filosofējoša valsts", ik brīdi gatava atlikt tā brīža problēmas, lai padomātu par jēgu, nozīmi, eksistenci. Tomēr Dostojevski (un krievus) Eiropa ir vilinājusi, interesējusi un, viņaprāt, tāpēc Krievija ir neveiksmīgi centusies izlikties eiropeiska: "Krievija ir vien staigājusi eiropieša mundierī, zem kura slēpjas pavisam cita būtne." Šī izlikšanās radusi rezultātu vien vīpsnājošā neizpratnē no eiropiešu puses un noplicinātā krievu nacionālajā pašapziņā. "...Eiropā visi mūs uzlūko ar izsmieklu, bet uz labākajiem un gudrākajiem krieviem Eiropa skatās ar augstprātīgu iecietību. ... Eiropieši ne par ko nav vēlējušies mūs pieņemt par savējiem, ne par kādiem upuriem, nekādā gadījumā. .. Un jo vairāk mēs, viņiem izdabājot, esam noniecinājuši savu nacionalitāti, jo vairāk viņi ir nicinājuši mūs pašus. .. Tiesa, pēdējā laikā viņi [eiropieši, aut.] pat kaut ko ir sapratuši. Viņi ir sapratuši, ka mēs kaut ko gribam, kaut ko briesmīgu un viņiem bīstamu; ir sapratuši, ka mūsu ir daudz, astoņdesmit miljonu, ka mēs zinām un saprotam visas eiropiešu idejas, bet viņi mūsu idejas nezina un pat, ka uzzinās, tad nesapratīs..." Un šo domu FMD noslēdz ar atziņu, ka vienīgi ceļot krievu nacionālo pašapziņu, Eiropa daļēji izpratīs un cienīs Krieviju.

Daudz kritisku lappušu savā dienasgrāmatā Dostojevskis veltījis Francijai, - republikas tapšanā viņš saskata liekulīgu korporatīvās vides transformāciju, lai šķietami nonāktu tuvāk tautai, nezaudējot kapitālus un ietekmes. Un paredz "briesmīgus notikumus", ko izraisīs dažādu sabiedrības sociālo slāņu pieaugošās pretrunas. "Miljoniem dēmosa pirmajā vietā, visu vēlmju galvgalī, ir privātīpašnieku aplaupīšana. Taču ubagus nedrīkst vainot: oligarhi paši ir turējuši nabagus tādā tumsā, ka, atskaitot dažus niecīgus izņēmumus, visi šie nelaimīgo un aklo ļaužu miljoni, patiešām domā, ka tieši caur šo laupīšanu tie kļūs turīgi un, ka tieši tajā slēpjas sociālā ideja, par kuru tiem stāsta vadoņi. ..Taču tie uzvarēs nešaubīgi un, ja bagātie laicīgi nepiekāpsies, tad gaidāms briesmīgas lietas."

Neņemos izsvērt Pirmā pasaules kara izcelšanās sociālpolitiskos iemeslus, taču nenoliedzami, FMD savā dienasgrāmatā, aptuveni 40 gadus pirms kara sākuma, vairākkārt pareģo militāru konfliktu Eiropā un noliedz tolaik publiski izplatīto ideju par miera nostiprināšanos (šie ieraksti tapuši dažus gadus pēc Francijas-Prūsijas kara) "Vēl nekad Eiropa nav bijusi tik piepildīta ar ienaida elementiem kā mūsu dienās. Viss ir gluži vai uzrušināts un piepildīts ar pulveri, un gaida vien pirmo dzirksteli..."

Dostojevska politiskie uzskati, protams, nav nodalāmi no viņa morāli - ētiskās uzskatu sistēmas un pārliecības, kas sakņojas kristietībā ("Kristietība ir pierādījums tam, ka cilvēkā var iemājot Dievs. Tā ir vislielākā un vislieliskākā ideja, līdz kurai ir spējis aizsniegties cilvēks"), precīzāk, - pareizticībā kā "krievu idejā". Kā vienlaikus secina un jautā FMD: "Vai pareizticībā vien nav visa patiesība un krievu tautas glābiņš, bet nākamajos laikmetos - glābiņš visai cilvēcei?" Viņaprāt, lai arī tobrīd (un šobrīd) tas šķiet gluži neticami, cilvēce tomēr nonāks līdz kristietībai kā vienīgajam risinājumam: "Eiropā tā [doma par kristietību kā universālu risinājumu, aut.] ir neiedomājama, kaut arī tur, agri vai vēlu, pēc asiņu upēm un simt miljoniem galvu, būs spiesti to pieņemt, jo tikai tajā ir vienīgā izeja."

Ak, jā, - kāpēc gan es to visu rakstu un ko gribu teikt? Ja atminaties, sākumā pieminēju "Piezīmes no pagrīdes." Tad, lūk - noteikti iesaku Jums izlasīt (pārlasīt) šo Dostojevska darbu, kas tapis dažus gadus pirms viņa dienasgrāmatas un tiek uzskatīts par visatklātāko, atkailinātāko Dostojevska uzskatu un pārliecības koncentrātu, starp citu, arī par prologu vienam no Dostojevska lielajiem romāniem - "Noziegums un sods" (Leonīds Grosmans (Л.Гроссман), "Dostojevskis", izdevniecība "Jaunā gvarde", Maskava, 1962.g.).