Aristokrātiskā dvēsele. Vienīgā latviešu modernisma pioniere-sieviete

Kad Aleksandrai Beļcovai bija 11 gadi, no plaušu tuberkulozes nomira viņas tēvs, bet drīz pēc tam arī māte un vecākā māsa. Ārsti viņai pašai paredzēja dzīvot vēl vien gadu vai divus. Mākslai vajadzēja novērst viņas domas par nāvi, taču radošās mūzas pavēnī Beļcova nodzīvoja garu mūžu – līdz pat 89 gadu vecumam. Latvija mākslinieces dzīves plānā bija nolūkota kā robežšķirtne starp Krieviju un Franciju, taču kļuva par otro dzimteni – te viņu atzina kā vienu no modernisma pionierēm. 12. oktobrī Nacionālajā mākslas muzejā tika atklāta lielākā kopš neatkarības atjaunošanas Aleksandrai Beļcovai (1892–1981) veltītā izstāde.

Dzimusi Krievijā, 27 gadu vecumā pārbraukusi uz Latviju, māksliniece savu vietu Nacionālajā mākslas muzejā nopelnījusi godam, smagi strādājot un pārvarot aizspriedumus, kritiku un pat tolaik neizdziedējamu slimību.

Mākslas zinātnieces Nataļjas Jevsejevas rūpīgi izveidotā Aleksandras Beļcovas izstāde ir 20. gadsimta vēsture gleznās, fotogrāfijās, piemiņas lietās, grezni noformētos traukos un, protams, vēstulēs, no kurām lielākā daļa rakstīta krievu valodā, jo mākslinieces vēstules visbiežāk ceļojušas uz dzimteni – tās adresētas mīļotajai māsai Marusjai.

Starp citu, visos dokumentos māksliniece parakstījās ar sava laulātā drauga Romana Sutas uzvārdu, taču darbus parakstīja tikai kā Aleksandra Beļcova, turklāt ar latīņu burtiem. Ar vīru viņa sazinājās krievu valodā, vien retos izņēmumos runāja latviski, ar meitu Taņu – krieviski un franciski, bet pati Taņa (jo bija spiesta kādu laiku dzīvot pie vecmammas, lai nesaslimtu ar tuberkulozi) rakstīja mammai aizkustinošas vēstules krievu valodā, tiesa, ar latīņu burtiem.

Dzīve nāves ēnā

Aleksandra piedzima baltkrievu zemnieka, kas pēcāk tika iecelts muižnieku kārtā, un ukraiņu mācītāja meitas ģimenē. Vecāki saviem 15 bērniem mācīja mīlēt visu skaisto un labo – Beļcovu ģimenes mājas teātrī notika dramatiski uzvedumi, tika rīkotas balles un jautri karnevāli.