Hitlera atriebes mirklis modernismam: 'Deģenerātu mākslas' izstāde
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

1937. gada jūlijā Minhenē viena pēc otras tika atklātas divas zīmīgas izstādes – 18. jūlijā durvis pirmoreiz vēra nacistu līdera Ādolfa Hitlera izlolotais Mākslas nams (Haus der Kunst) ar izstādi "Dižā vācu māksla" (Große Deutsche Kunstausstellung), savukārt 19. jūlijā kā pretstats un milzu kauna traips visas vācu kultūras sejā tika prezentēta "Deģenerātu māksla" (Entartete Kunst).

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Abas izstādes apzināti tika veidotas kā diena pret nakti. Ja "Dižā vācu māksla", kas ar statujām līdzīgām blondīnēm, idealizētiem karavīru stāviem un perfektām ainavām reprezentēja Trešā reiha mākslu un bija izstādīta plašajā Mākslas namā ar baltām sienām un marmora grīdām (kur – ironiski – mūsdienās ir laikmetīgās mākslas muzejs), tad "Deģenerātu mākslai" nācās samierināties ar krietni vien pieticīgākiem apstākļiem. Izstāde notika bijušā Arheoloģijas institūta ēkas otrajā stāvā, un, lai tur nokļūtu, apmeklētājiem nācās kāpt pa šaurām kāpnēm. Savukārt darbi pie sienām bija izvietoti haotiski, citi pat ačgārni, daži no tiem nebija pat ierāmēti vai arī piestiprināti ar parastiem vadiem vai virvēm.

Deģenerāti, pēc Hitlera domām, bija visi, izņemot dižās vācu tautas pārstāvjus, – ebreji, boļševiki, komunisti, tumšādainie un citas marginālijas, savukārt deģenerātu māksla bija nekas cits kā uzvaras gājienu sākušais modernisms ar savām dažādajām izpausmēm – ekspresionismu, sirreālismu, dadaismu, kubismu, jauno objektivitāti un fovismu, proti, visu, kas ļauj izpausties mākslinieka radošajam garam, arvien attālinoties no īstenības, ko varam saredzēt ar aci.

Tas arīdzan bija galvenais iemesls, kāpēc šādai mākslai bija jāpazūd no zemes virsas. Hitlers uzskatīja, ka vienīgā īstā māksla ir tāda, kas atspoguļo realitāti, un tādu mākslu pirms politiskās karjeras uzsākšanas radīja arī viņš pats. Tiesa, Hitlera reālistisko un vienkāršo pasaules reprezentāciju neatzina par gana labu esam – viņa pieteikumu studijām divas reizes atraidīja Vīnes Mākslas akadēmija, tāpēc viņam nācās studēt arhitektūru, paralēli piepelnoties ar ainavu mālēšanu.

Tā nu "Deģenerātu mākslas" izstāde bija Hitlera ilgi briedušais atriebes mirklis izlaidīgajiem modernistiem. Vēl pirms neslavu ceļošā izstāde tika atklāta, 1937. gada vasarā viņš uzstājās ar runu, kurā pauda viedokli, ka "mākslas darbi, kurus pašus nevar saprast, bet ir nepieciešama to instrukcija, nekad vairs neatradīs savu ceļu pie vācu sabiedrības". Nacisti saskatīja paralēles starp modernismu un garīgu saslimšanu.

Kājas modernismu nosodošajai ekspozīcijai sāka augt jau tad, kad Hitlers 1933. gadā tika iecelts par Vācijas kancleru. Turpmākajos gados nacisti no valsts muzejiem konfiscēja vairāk nekā 20 tūkstošus mākslas darbu. "Tā nav mākslas misija – novārtīties dubļos novārtīšanās pēc, gleznot cilvēku tikai pūšanas stadijā, gleznot kretīnus kā mātes lomu iemiesojošus simbolus vai prezentēt deformētus idiotus kā cilvēka spēka pārstāvjus," 1935. gada septembrī fīrers paziņoja mākslīgi sapulcinātam pūlim.

Mākslas "svēpēšanas" kampaņai pieņemoties spēkā, muzeji jau iepriekš bija sagatavojuši sarakstus ar konkrētiem mākslas darbiem, kas neatbilda Hitlera izsludinātajiem īstas mākslas kritērijiem, savukārt tie muzeju direktori, kuri atteicās sadarboties, tika aizvietoti. Savukārt 1937. gada izstādes kurators bija Hitlera mīļākais gleznotājs Ādolfs Cīglers.

"Deģenerātu mākslas" izstādi veidoja aptuveni 700 gleznu, skulptūru, grafiku un grāmatu no 32 Vācijas muzejiem. Trīs no izstādes telpām bija pat ar tematisku ievirzi. Pirmajā telpā bija izvietoti darbi, kuri it kā pazemo reliģiju, otrajā pārsvarā bija ebreju mākslinieku darbi, bet trešajā – darbi, kuros noniecina sievietes, karavīrus un Vācijas zemniekus.

Izstāde, kuras galvenais mērķis bija izglītot sabiedrību par to, kas ir "pagrimusi māksla", piesaistīja vairāk nekā miljonu apmeklētāju – tieši trīs reizes vairāk nekā paralēli noritošā "Dižās vācu mākslas izstāde". Daļa vēlējās vēl pēdējo reizi aplūkot modernisma meistardarbus, bet daļa patiešām piekrita Hitlera uzskatiem, ka tas viss ir pupu mizas. Pēc tam "Deģenerātu māksla" apceļoja 11 Vācijas pilsētas, kur to apskatīja vēl miljons cilvēku. Līdz mūsdienām tā vēl arvien ir jebkad visvairāk apmeklētā mākslas izstāde.

Izstādē, viens no kuras uzdevumiem bija pierādīt, ka modernisma tendences, piemēram, abstrakcija, ir "zemākstāvošas ģenētikas" un "sabiedrības morālā pagrimuma rezultāts", bija pārstāvēti tādi mākslinieki, par kuru darbiem šodien mākslas mīļotāji ir gatavi maksāt milzu summas, – Pauls Klē, Oskars Kokoška, Vasīlijs Kandinskis, Makss Bekmans, Makss Ernsts, Ernsts Ludvigs Kirhners, Georgs Gross un Emīls Nolde. Zīmīgi, ka pēdējais no minētajiem 26 gadus pats bija nacistu partijas biedrs, taču tas viņu nepaglāba no publiskas atzīšanas par nekam nederīgu mākslinieku – "Deģenerātu mākslas" izstādē bija iekļauti veseli 27 Noldes darbi.

Modernisma mākslinieki nu bija gan vācu kultūras, gan visas valsts ienaidnieki. Daudzu karjera aprāvās, vēl pat īsti nesākusies, savukārt pārējiem nācās piedzīvot dažādas represijas, tostarp liegumu radīt jaunus mākslas darbus. Modernistiem tika liegts strādāt universitātēs, un viņi tika pakļauti regulāriem gestapo reidiem, lai pārliecinātos, ka viņi patiešām uz visiem laikiem pārtraukuši savu destruktīvo radošo darbību.

Nolde gan slepšus turpināja gleznot, tiesa, ar ūdenskrāsām, lai ārpus dzīvokļa nebūtu sajūtams eļļas krāsas aromāts. Lai arī nevienam netika piespriests nāvessods, ebreju izcelsmes mākslinieki, kuri nepaspēja no Vācijas laikus aizbēgt, tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm.

Daudzi "deģenerāti" devās trimdā. Makss Bekmans izstādes atklāšanas dienā aizbēga uz Amsterdamu, bet Makss Ernsts ar Pegijas Gugenheimas palīdzību emigrēja uz ASV. Ernsts Ludvigs Kirhners 1938. gadā Šveicē izdarīja pašnāvību. Arī Pauls Klē devās trimdā uz Šveici, taču nevarēja iegūt Šveices pilsonību sava "deģenerātu" mākslinieka statusa dēļ. Savukārt Oto Dikss devās uz dziļiem Vāczemes laukiem, kur pievērsās ainavu glezniecībai, lai neprovocētu varasiestādes.

Ar pilnu "Deģenerātu mākslas" sarakstu, ko 1942. gadā izveidoja Reiha tautas apgaismības un propagandas ministrija, iespējams iepazīties, kā arī to lejuplādēt Viktorijas un Alberta muzeja mājaslapā. Kopumā tajā ir iekļauti vairāk nekā 16 tūkstoši mākslas darbu, tostarp arī Pablo Pikaso, Vinsenta van Goga, Amadeo Modiljāni, Pīta Mondriāna, Anrī Matisa un Marka Šagāla veikums.

Pēc izstādes daļu no "Deģenerātu mākslas" darbiem nacisti sadedzināja vai apraka, daļu par smiekla naudu izpārdeva uz ārzemēm vai privātiem kolekcionāriem, tādējādi papildinot nacistu partijas kasi, daļu pēcāk līdzi savākt pamanījās arī Sarkanā armija, savukārt citi darbi šķietami izkūpēja no zemes virsas, un to liktenis nav zināms līdz pat mūsdienām.

Tiesa, palaikam māju bēniņos un pagrabos tomēr gadās uziet pa kādai "Deģenerātu mākslas" izstādes pērlei. Piemēram, 2010. gadā, uzsākot metro līnijas pagarināšanu no Aleksandra laukuma cauri vēsturiskajam pilsētas centram uz Brandenburgas vārtiem, kādas privātmājas pagrabā netālu no Sarkanā rātslaukuma tika uzietas "Deģenerātu mākslas" izstādes 11 bronzas un terakotas skulptūras, tostarp Margas Molas kubisma stilistikā radīta dejotājas statuja, ko nu var apskatīt Berlīnes Jaunajā muzejā. Par pārējo skulptūru autoriem pēcāk tika identificēti Oto Baums, Oto Freindlihs, Karls Knape, Emija Rēdere, Edvins Šarfs, Gustavs Heinrihs Volfs un Naums Sluckis.

Savukārt lielākais līdz šim zināmais privātais kolekcionārs, kura rīcībā ir nacistu savulaik izbrāķētie modernisma šedevri, ir mākslas kolekcionārs Kornēliuss Gurlits. 2012. gadā policija viņa Minhenes dzīvoklī uzgāja 1500 gleznu un skiču, ko savulaik varētu būt konfiscējuši nacisti. Starp uzietajām gleznām bija Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Maksa Bekmana, Emīla Noldes, Maksa Lībermana, Albrehta Dīrera, Kloda Monē, Edvarda Munka, Ežēna Delakruā un Kamila Pisaro darbi.

Gleznas Gurtlits saņēma mantojumā no sava tēva, kurš savukārt tās piesavinājās trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados, kad propagandas ministrs Jozefs Gēbelss viņam bija uzticējis gādāt par šo mākslas darbu eksportu.

Kornēliuss Gurlits no dzīves aizgāja 2014. gadā 81 gada vecumā, kā vienīgo viņa Minhenes dzīvoklī uzieto mākslas darbu mantinieku norādot Bernes muzeju. Lai arī viņa māsa centās ar tiesas palīdzību pierādīt, ka brālis testamenta izveides brīdī nav bijis spriest spējīgs, tomēr tiesa kolekciju atstāja muzejam. Pirms nāves Gurlits panāca vienošanos, ka tos darbus, kuriem būs iespējams noteikt likumīgos īpašniekus, atdos to pēctečiem.

Rezultātā Bernes muzejs noalgoja ekspertu komandu, kurai vajadzēja noskaidrot darbu patieso izcelsmi. Tiesa, izcelsmi izdevās noskaidrot vien nedaudz vairāk kā pusei darbu, savukārt kā konkrēti ebrejiem nolaupīti darbi tika identificēti vien seši.

2017. gadā Bonnas muzejā "Bundeskunsthalle" tika atklāta Gurlita kolekcijas izstāde, kurā bija aplūkojami 250 darbi. Paralēli nacistu piesavināto mākslas darbu izstāde notika arīdzan Šveices galvaspilsētā Bernē.

Tieši "Deģenerātu mākslas" izstādes uzskatāmais brutālums, absurdums un allaž klātesošā neizdibināmā noslēpuma ēna arvien nodarbina mākslas vēsturnieku, zinātnieku un entuziastu prātus. Tīmekļvietnē "YouTube" pilnā apjomā var noskatīties amerikāņu neatkarīgā dokumentālā kino režisora Deivida Grubina 1993. gada filmu "Nacisti pret ekspresionistiem" (The Nazis vs. Expressionism), kurā tolaiku izstādes apmeklētāji un "deģenerātu" pēcnācēji dalās savās atmiņās par tālajiem notikumiem, kā arīdzan ieskicē vēsturisko fonu, uz kura "Deģenerātu māksla" radās.

Savukārt jaunākais dokumentālais "Deģenerātu mākslas" pētījums ir itāļu režisora Klaudio Poli (Claudio Poli) filma "Hitlers pret Pikaso un citiem" (Hitler Versus Picasso and the Others), kurā caur Botičelli, Klē, Matisa, Monē, Šagāla, Renuāra un Gogēna darbiem viņš atklāj sistemātisko mākslas destrukciju, iezīmējot gan veselas valsts, gan atsevišķu indivīdu likteņus, kurus visus ietekmēja vīrs ar mazvērtības kompleksu dzemdinātu pārliecību, ka pasaulei ir jābūt tīrai, kanoniskai un ierāmējamai viņa ideoloģijas ietvarā gluži kā gleznai pie sienas.

Tags

Ādolfs Hitlers Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form