Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklās izstādi 'Asja Lācis. Avangarda inženiere'
Foto: Hans-Eberhards Leipolds, Berlīne,1968 - 1969, Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija

No 31. janvāra līdz 31. martam Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva galerijā būs aplūkojama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un kuratora Andra Brinkmaņa veidota izstāde par starptautiski atzītu, bet Latvijā līdz šim neatklātu vienu no 20. gadsimta spilgtākajām latviešu radošajām personībām Asju Lācis, portālu "Delfi" informē Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Marta Krivade.

Anna Lāce (dz. Liepiņa (1891–1979)) pasaulē ir pazīstama kā Asja Lācis, un viņas metodes teātrī ir plaši zināmas starptautiskā apritē. Režisore, aktrise, teorētiķe, pedagoģe, nenogurstoša meklētāja un eksperimentatore, starpniece starp avangarda vācu, latviešu un krievu kultūrām, kura ar savu pieredzi un spilgto personību iedvesmojusi daudzus tā laika kultūras dižgarus. Piemēram, 1928. gadā Berlīnē tika izdots slavenā vācu filozofa Valtera Benjamina eseju krājums "Vienvirziena iela" (Einbahnstrasse). Tā titullapā lasāms veltījums: "Šo ielu sauc par Asjas Lācis ielu, kura kā inženiere to izlauzusi cauri autorā".

Kurators Andris Brinkmanis stāsta: "Izstādes skatītājs nonāks teju visos 20. gadsimta sākuma Eiropas kultūras avangarda degpunktos, no Rīgas līdz Berlīnei, Minhenei, Neapolei, Romai, Vīnei, Parīzei, Sanktpēterburgai, Maskavai, Valmierai, atgriežoties Rīgā. Katrā no šiem pieturas punktiem Asja Lācis tikusies un sadarbojusies ar vadošajiem intelektuāļiem – Bertoltu Brehtu, Maksu Reinhardu, Frici Langu, Bernhardu Reihu, Ervinu Piskatoru, Zigfrīdu Krakaueru un Valteru Benjaminu Vācijā, ar Fjodoru Komisarževski, Vladimiru Majakovski, Vsevolodu Meijerholdu, Vladimiru Billu Belocerkovski, Sergeju Eizenšteinu, Viktoru Šestakovu, Dzigu Vertovu, Sergeju Tretjakovu Krievijā un Linardu Laicenu, Leonu Paegli, Eduardu Priedi Latvijā."

Izstāde Rīgā ir paplašināta versija projektam, ko Andris Brinkmanis īstenoja vienā no nozīmīgākajiem pasaules mākslas notikumiem un kas norisinās reizi piecos gados – izstādē "Documenta" 2017. gadā. Taču Latvijā kurators skatītājiem piedāvās virkni jaunu eksponātu un dokumentu, savukārt dizainers Rihards Funts radījis īpašu izstādes iekārtojumu. Izstādē būs aplūkojami unikāli materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma (Rīga), Annas Lāces mazmeitas Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina Arhīva (Berlīne), LNB, LNA LVKFFDA, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja (Rīga), Krievijas RGALI un GARF arhīviem. Izstādi papildinās arī paša kuratora uzkrātie materiāli un tās teksti tapuši kopā ar Beatu Paškevicu.

Atbalstītāji: Rīgas Dome, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā SURVIVL KIT, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, Manifesta, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.

Par Annu Lāci jeb Asju Lācis

Ieguvusi izglītību Sanktpēterburgā un Maskavā revolūcijas laikā Asja ir ne vien pasīva "pārmaiņu laika" lieciniece, bet gan aktīva avangarda kultūras "pirmrindniece". 1918. gadā pabeigusi studijas V. Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, viņa Orlā rada eksperimentālu bērnu teātra projektu, iesaistot tajā arī ielu bērnus, bāreņus un bezpajumtniekus (bezprizorņikus), kura principus vēlāk teorētiski palīdz definēt Valters Benjamins. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados šis teksts un liecības par Asjas darba pieredzi kļūst par "Community Theatre" un alternatīvās izglītības, kā arī teātra eksperimentatoru "rokasgrāmatu" un atskaites punktu Vācijā, Francijā un Itālijā. Šajās valstīs viņas ieskicētā improvizācijas metode tiek lietota joprojām. Asjas agrīnais darbs ietekmējis arī Brehta "Mācību lugu" jeb "Lehrstucke" pamatprincipus. Viņa sadarbojas ar Brehtu kā aktrise un režijas asistente jau 1923. gadā Minhenē.

Par 1924. gadā Neapolē pavadīto laiku un saikni ar Valteru Benjaminu liecina novatorais raksts "Neapole" (Neapel publicēts Frankfurter Zeitung 1925. gada 19. augustā), kurā minētais porainības princips kļūst par Benjamina, Adorno u.c. filozofu plaši lietotu konceptu.

Ietekmējusies no Piskatora politiskā teātra un Brehta agrīnajiem eksperimentiem, kā arī Krievijā pieredzētā, Asja Lācis Rīgā kļūst par arodbiedrību teātru jeb "Vajātā Teātra" režisori un galveno teorētiķi. Divdesmito gadu sākumā viņas apceres par vācu, franču teātri, kā arī teorētiskie raksti tiek publicēti vietējā presē. Asja aktīvi sadarbojas ar tā laika kreisajiem progresīvajiem autoriem Andreju Kurciju, Leonu Paegli un Linardu Laicenu, kurš izdod viņai veltītu dzejas krājumu "Ho Taī", kā arī velta citus dzejas un publicistikas darbus.

Pēc pārcelšanās uz Maskavu Lācis viena no pirmajām sāk interesēties arī par bērnu kino repertuāru un mediju ietekmi uz jauniešu auditoriju. Divdesmito gadu beigās Asja kļūst par preses referenti kultūras un kino jautājumos Vācijā. Trīsdesmitajos gados iznāk viņas grāmata par vācu revolucionāro teātri (Revolucionij Teatr Germaniji, Maskava, 1935).

Pēc veiksmīgas debijas un darbības Maskavas latviešu teātrī "Skatuve", 1938. gadā Lācis kļūst par Staļina represiju upuri un tiek izsūtīta uz piespiedu darba nometnēm Doļinkā un Burmā, Kazakhstānā. Ieslodzījumā viņai izdodas izveidot un vadīt ieslodzīto sieviešu teātra trupu.

Pēc atgriešanās Latvijā, 1948. gadā viņa kļūst par Valmieras teātra režisori, kur strādā līdz pat aiziešanai pensijā. Mūža nogalē Lācis aktīvi publicē dažādus teorētiskus raktus, kā arī atmiņas Latvijas un Krievijas presē.

Tikai pēc Annas Lāces nāves 1979. gadā beidzot tiek izdotas vācu filozofa Benjamina "Maskavas dienasgrāmatas". Šis krājums, kā arī vairāku Benjaminam tuvu cilvēku tendenciozi negatīvie raksti rada stereotipu par Asju kā sava veida "femme fatale" jeb kā liktenīgo sievieti, kura viņu pievērsa marksismam. Šis reducējošais skatupunkts joprojām turpina aizēnot viņas nozīmīgo ieguldījumu kultūrā. Pēdējo gadu laikā, pateicoties vairāku Rietumu un vietējo pētnieku, feminisma, teātra un mākslas teorētiķu darbam, Asjas Lācis radošais mantojums tiek aktīvi pārvērtēts. Izstāde "Asja Lācis. Avangarda Inženiere" vēlas turpināt šo nozīmīgo darbu arī Latvijā.

Tags

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Latvijas Nacionālā bibliotēka

Comment Form