Nepastarpinātā Provansa. Saruna ar Daigu Upenieci par to, kā tapa izstāde 'Provansas valdzinājums'
Foto: LETA

No 2015. gada 1. maija līdz 5. jūlijam Mākslas muzejā "Rīgas birža" (Doma laukumā 6 Vecrīgā) skatītājiem būs atvērta izstāde "Provansas valdzinājums". Ar šo izstādi Borisa un Ināras Teterevu fonds atzīmē piecu gadu darbību Latvijā un sniedz iespēju skatīt izcilu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses mākslinieku darbus. Latvijas muzeju vēsturē šāda mēroga izstāde notiek pirmo reizi.

"Šāda izstāde Latvijā notiek pirmo reizi, kurā tādā apvienojumā iespējams aplūkot leģendāru mākslas pasaules personību - Pjēra Ogista Renuāra, Anrī Matisa, Vinsenta van Goga, Pola Gogēna, Marka Šagāla, Raula Difī un Pablo Pikaso - daiļradi. Darbu nav daudz, ap 30, bet katrs no tiem ir vērtība Eiropas kultūras kontekstā. Šajā izstādē mēs runājam par kvalitāti, ne par kvantitāti.

Unikālajā ekspozīcijā vienkopus iespējams aplūkot vairākus mākslas virzienus pārstāvošus darbus - impresionismu un postimpresionismu daudzās dažādās formās. Īpaši daudzveidīgi ir pārstāvēts fovisms. Var pat teikt - esence no mākslas stiliem, sākot no 19. gadsimta 2. puses un beidzot ar 20. gadsimta vidu. Īsais ekskurss mākslas vēsturē šajā posmā," saka, Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja un šīs izstādes kuratore Daiga Upeniece.

Kur meklējamas saknes tik ambiciozam projektam?

Šobrīd ir grūti pateikt, kur ir sākums, šķiet, ka ideja par to piedzima vienlaikus Mākslas muzejam "Rīgas Birža", Teterevu fondam un Helēnai Demakovai. Protams, katrs mākslas vēsturnieks vēlētos šādu izstādi veidot, jo ir fantastiski strādāt ar šāda mēroga meistaru mākslas darbiem. Vienu gan varu teikt - bez Ināras un Borisa Teterevu atbalsta un aizrautības šī projekta nebūtu.

Vai finansiāli muzejs varētu īstenot šādu izstādi bez Teterevu fonda?

Nē. Projekti mēdz būt dažādi, bet kopā ar Teterevu fondu mēs veidojam īpašus projektus, jo nekā savādāk nevar nosaukt arī pirmo lielo projektu "Rīgas Gondola" - nebijusi, milzīga apjoma instalācija, kas šobrīd jau kļuvusi par vienu no Rīgas vizītkartēm. Vasarās "Rīgas Biržas" ārijā ir nebeidzami plūstoša tūristu straume. Pilsētas viesiem tiek stāstīts gan par Rīgas Biržu, gan par "Rīgas Gondola", un tie ir neskaitāmi tūkstoši cilvēku, kas aizved atmiņas par šo objektu un muzeju.

Un tomēr - kāpēc šai izstādei kā vienojošais elements tika izvēlēts Francijas dienvidaustrumu daļas apgabals Provansa?

Provansa ir viena no tām vietām, līdzīgi kā Toskāna Itālijā, pēc kuras tūkstošiem cilvēku ilgojas, vēlas tur atgriezties. Un nav nemaz tik daudz vietu Eiropā, kur tik koncentrēti un tik lieli mākslas meistari būtu strādājuši samērā īsā laika periodā. Van Gogs, Gogēns, Renuārs, Difī, Friēzs, Šabo, Matiss, Pikaso, Šagāls - viņi visi ir diezgan ilgu laiku dzīvojuši Provansā, ir arī daži no viņiem formulējuši, kāpēc viņi vēlējušies tur dzīvot. Lieliski to, dzīvodams Parīzē, ir formulējis Vinsents van Gogs: "Pavasarī, teiksim februārī vai pat agrāk, es, iespējams, došos uz Dienvidfranciju, zilo toņu un košo krāsu zemi. ... " ( 1886. gada vēstule Horācijam Līvensam)

Šo vēlēšanos viņš realizēja 1888. gadā, kad aizbrauca uz Provansu. Ar to brīdi sākās fantastisko krāsu piesātinātais Arlas periods.

Kad stāvi uz tiem pašiem Cagnes-sur-Mer pakalniem pie slavenās savrupmājas, kur savulaik dzīvojis Renuārs, saproti, kāpēc viņš, kura pirksti vecumdienās bijuši deformēti, rokas sāpējušas un pat nav varējis pārvietoties bez ratiņkrēsla, tur nepārtraukti gleznojis. Tādu skaistumu nevar negleznot, pat neraugoties uz sāpēm.

Vai jums un Vitai Birzakai, kas arī ir šīs izstādes kuratore, bija problēma, kuru autoru darbus izvēlēties?

Protams. Pasaulē ir tik daudz mākslinieku, kuri sapņo par Provansu, un tik daudz mākslinieku, kuri Provansā ir strādājuši, ka šī izvēle tiešām nebija viegla. Mēs ilgi domājām, kādā virzienā iet, līdz sapratām, ka izstādei vēlamies izvēlēties tos māksliniekus, kuri paši, sajūtot Provansas gaisotni, ir radījuši unikālus darbus, un tādus, kam ir sekojuši desmitiem, pat simtiem mākslinieku. To var teikt gan par Renuāru, Anrī Matisu, Marku Šagalu, arī par Pablo Pikaso - viņi ir kā tīrradņi, kuri paši rada attieksmi pret dzīvi un mākslu, viņu kompozīcijas ir iedvesmojušas neskaitāmus māksliniekus.

Tomēr visu nevar atvest uz Rīgu, visām gleznām arī netiek klāt. Kāds bija ceļš no izstādes koncepcijas līdz tās realizācijai?

Mums bija jārēķinās, ka liela daļa no šiem darbiem veido muzeju ekspozīcijas un ne vienmēr ir pieejami. Turklāt daudzos Provansas muzejos, izņemot Pikaso muzeju Antibā un Mākslas muzeju Eksā, kuriem ir izcilas kolekcijas, pārsvarā darbi tiek deponēti no Parīzes. Sapratām, ka mums jāuzrunā Orsē muzejs un Pompidū centrs Parīzē. Mēs prezentējām šiem muzejiem savu izstādes koncepciju un, kas vispatīkamākais - saņēmām pozitīvu atbildi.

Vai tad varēja būt arī negatīva?

Protams, lielākajā daļā atbilde nav pozitīva. Izstāžu veidotāju ir daudz, bet darbu skaits limitēts. Tiek prasīta arī maksimāla atbilstība starptautiskajiem standartiem izstāžu zāles aprīkojumā un darbinieku profesionalitātē.

Tātad mums jābūt pateicīgiem par to, ka mums ir mākslas muzejs "Rīgas Birža", ka vispār varam domāt par šādām izstādēm.

Tas ir tiešām liels Latvijas ieguvums, ka Rīgas Biržas ēka, neskatoties uz toreizējiem krīzes laikiem, ir renovēta un mums ir pasaules līmenim atbilstošas izstāžu zāles. Ja es būtu ceļojusi uz Parīzi kā kādreizējā Ārzemju mākslas muzeja direktore, šādas izstādes Latvijā nebūtu, jo mums vienkārši tolaik nebija atbilstošu telpu.

Turklāt šie darbi ir arī ļoti pieprasīti, un, ja mēs vēlamies konkrētu gleznu atvest uz Latviju, nav teikts, ka kāds cits muzejs tieši tajā brīdī nevēlas to pašu. Tas nav tik vienkārši.

Tad jāprasa, kāpēc tomēr Rīgai, kas nav Eiropas metropole, neatteica?

Mēs esam diezgan liels pārsteigums viņiem, un jāatzīst - tas nebija vienkārši. Orsē muzejā nebija nekāda formālā saruna, sak - formāli pajautāsim, vai darbs būtu pieejams mūsu izstādei. Gan krājuma departamenta direktoram, gan izstāžu departamenta direktorei prezentēju mūsu projektu. Protams, man pašai bija milzīgs gandarījums, kad no Orsē muzeja izgāju ar komplimentu bagāžā - mums patīk jūsu koncepcija.

Kā maģistra eksāmens.

Vēl vairāk - jutos kā doktora disertāciju aizstāvējusi. Tas arī vēl nenozīmēja galīgo atbildi. Arī Orsē muzejam, līdzīgi kā LNMM, ir zinātniskā padome, kurai speciālisti, kuriem es prezentēju mūsu projektu, to prezentēja savai zinātniskajai padomei, kas lēma, vai Latvijā šāda izstāde būs.

Kā šajā "komplektā" iekļaujas mūsu mākslinieki - Aleksandra Beļcova un Aleksejs Naumovs?

Lieliski. Izstādes autoru atlasē nav nacionāla principa, ne Pikaso, ne Šagāls nav dzimuši francūži, līdz ar to ir cita koda atslēga - mākslinieki, kas nepastarpināti ir ietekmējušies tieši no Provansas. Aleksandra Beļcova ir dzīvojusi Salondeprovansā, turpat, kur dzīvojis Šagāls. Aleksejs Naumovs uz Provansu bieži brauc plenērā, tur arī glezno. Protams, viņi nav vienīgie, kas gleznojuši Provansu, bet šajā izstādē mēs kvantitāti nelikām kā galveno aspektu, katrs no izvēlētajiem māksliniekiem ir kā atsevišķa, nesalīdzināma pasaule. Nevar salīdzināt van Gogu ar Naumovu, Renuāru ar Pikaso, katrs ir personība pats par sevi. Līdz ar to mēs parādām, ka ilgošanās pēc Provansas, mīlestība pret šo zemi eksistē ne tikai franciskajā vidē, bet arī citur Eiropā.

Uz Rīgu atbrauks vairāki muzeju pārstāvji no Eiropas muzejiem - no Orsē muzeja, Pompidū centra, no Pikaso muzeja Antibā. Vai tas ir pieklājības žests, kā tas jāsaprot mākslas pasaulē?

Domāju, ka tas ir komplimentārs žests ne tikai šai izstādei, bet arī tam, ka šobrīd esam prezidējošā valsts Eiropas Savienībā un šobrīd Eiropā esam ļoti redzami un dzirdami, tāpēc varbūt interese par mums aug. Šis projekts nav ietverts prezidentūras kultūras programmā, bet esam tās norises laikā. Priecājos, ka tā sakritis, jo mūsu valsts viesi arī var redzēt šo izstādi, kas ir līdzvērtīga tām, ko var redzēt vecajā Eiropā.

Vienmēr ir bauda skatīties dižu meistaru darbus. Šoreiz tas iespējams, nevis aizbraucot tālu no Latvijas, stāvot garās rindās pie muzejiem kaut kur Eiropas pilsētās, bet tepat Rīgā - atnākt un skatīties van Gogu, Gogēnu, Pikaso... Tā ir iespēja atnākt kopā ar visu ģimeni, draugiem un visiem priecāties par labu glezniecību.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Aleksandra Beļcova Aleksejs Naumovs Borisa un Ināras Teterevu fonds Eiropa Francija Helēna Demakova Izstādes Māksla Mākslas muzejs Rīgas birža Pablo Pikaso Parīze Vinsents van Gogs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form