Saruna ar fotogrāfu Verneru Pavloku, kura izstāde drīzumā gaidāma Rīgā
Foto: Privātais arhīvs

No 24. aprīļa līdz 24. maijam Rīgā, starptautiskajā fotomākslas galerijā "Lumas" (Vecrīgā, Audēju ielā 6) būs apskatāma fotogrāfa Vernera Pavloka personālizstāde "Cuba - Expired". "Delfi Kultūra" piedāvā sarunu ar fotogrāfu.

Kādēļ Jūs izlēmāt veidot ''Cuba-Expired'' foto sērijas?

Kad 1984. gadā Austrumberlīnē fotografēju dizainera Helmuta Langa (Helmut Lang) modes kolekcijas līniju, es sāku apjaust šo seno ēku patieso šarmu. Protams, Berlīne nav tik koša un krāsaina kā Kuba, bet tā man ļoti palika atmiņā. Kopš tās reizes manī ir milzīgs pievilkšanās spēks pret šādām teju nereālām un interesantām vietām. 2004. gadā, kad pirmo reizi devos uz Kubu, es necerēju ieraudzīt tik daudz perfektu vietu.

Saruna ar fotogrāfu Verneru Pavloku, kura izstāde drīzumā gaidāma Rīgā
Foto: House of Fefa © Werner Pawlok, www.lumas.com

Kas Jūs visvairāk pārsteidza Kubas ceļojuma laikā? Kas tik ļoti valdzinošs piemīt Kubai?

Cilvēki un vēsturiskas celtnes! Ierasti cilvēki ir aizvērtāki un nelabprāt vēlas redzēt svešinieku savās mājās, bet Kubā ir tieši pretēji, cilvēki ir atvērti un ļoti labprāt aicina mani ielūkoties viņu namos un fotografēt tos. It īpaši mani pārsteidza patina (redakcijas piebilde: plāna, ierasti zaļa, tumšbrūna vai zila kārta, kas gaisa mitruma iedarbībā vai speciālā apstrādē rodas uz priekšmetiem) uz sienām, tā izskatījās kā gleznojums. Drūpošas krāsas struktūra ar daudzveidīgajiem krāsu slāņiem ir mākslas darbs pats par sevi - pagātne ir radījusi pati savu, skaistu gleznu, kas mani ļoti valdzina.

Kā Jūs izvēlaties objektus un vietas, kuras fotografēt? Vai tas ir iedvesmas mirklis vai arī mērķtiecīgs atlases process?

Abi. Ir pāris vietas, kuras zināju jau iepriekš, tādēļ devos turp, bet lielākoties fotogrāfiju vietas atradu, braucot pa Havanas ielām. Pēc kāda laika es konkrēti zināju to, ko meklēju. Es varēju to noteikt jau pēc ārpuses vien. 

Kāda bija cilvēku, kas dzīvo šajās mājās, reakcija uz fotogrāfiju uzņemšanu? Kā viss šis process norisinājās?

Ja mājas vizuālais izskats mani iedvesmoja, es vienkārši zvanīju pie mājas ārdurvīm. Cilvēki, kas dzīvo Kubā, ir ļoti draudzīgi un atvērti iebraucējiem. Saprotot to, kādēļ esmu ieradies, šie cilvēki man vienkārši ļāva darīt savu darbu. Fotogrāfijās ir svarīgi saglabāt autentiskumu. Neviens stilists nav spējīgs paveikt savu darbu labāk kā vēsture.

Kāda bija sajūta, kad viesojāties šajās mājās ar interesanto un seno vēsturi?

Man tā bija kā piedalīšanās kino filmā. Istabas man stāstīja stāstus. Es redzēju cilvēkus izejamajās drēbēs dejojam zem lustras - kā Vudija Alena filmā "Kairas tumšsārtā roze" (Purple Rose of Cairo). Kad manī parādījās šī sajūta, atlika tikai nospiest kameras pogu.

Vai ir kāda būtiska lieta, ko vēlaties pateikt saistībā ar "Cuba-Expired" mākslas darbiem? Pēc Jūsu domām, par ko tie ir?

Es domāju, ka Kuba ir vienīgā valsts, kurai piemīt tāda atmosfēra, kas vēsta, ka laiks šeit ir apstājies, bet tai pat laikā dzīve tur plūst aumaļām!

Es ticu, ka cilvēki, vērojot manas fotogrāfijas, izdzīvo tās caur viņu iedomātajiem stāstiem, un tas ir ļoti svarīgi manā darbā. Šie mākslas darbi ir cilvēkiem ar iztēli, cilvēkiem, kuri spēj iejusties manā darbā. Mūsdienās arhitektūra pārvietojas ļoti tīrā virzienā - stikls, cements un tērauds, tie ir mūsdienu celtniecības materiāli, kuri lielākoties ir atzīti kā universālas modernā dizaina formas. Ienest šajā askētismā mazliet krāsas kombinācijā ar maniem Kubas attēliem šķiet perfekti!

Saruna ar fotogrāfu Verneru Pavloku, kura izstāde drīzumā gaidāma Rīgā
Foto: House of Flora – Havana © Werner Pawlok, www.lumas.com

 Vai Jūs varat pastāstīt kādu stāstu par vietu, kurā uzņēmāt fotogrāfijas?

Tas ir stāsts par Mēriju Makkārtiju (Mary McCarthy), kas dzimusi 1900. gada 12. augustā. Viņa bija precējusies ar spāņu biznesmeni, kurš ražoja militārus apavus amerikāņiem Otrajā pasaules karā. Mērija pārvācās uz baltu savrupmāju ar nosaukumu "Villa Mērija" (Villa Mary), kuru vīrs 1940. gadā Havanā uzcēla tieši viņai. Tajā laikā Havana bija apdzīvota priekšpilsēta pārtikušu ārvalstu uzņēmumu pārstāvjiem, bet pati sala bija pazīstama ar nosaukumu "miljonāru paradīze''; tās naktsklubi piesaistīja tādus dziedātājus kā Netu Kingu Kolu (Nat King Cole) un Frenku Sinatru (Frank Sinatra), kuram piederēja kaimiņmāja. 

Pēc vīra nāves 1950. gadā Mērija bija turīga sieviete, līdz Fidels Kastro konfiscēja viņas saimniecību četru miljonu ASV dolāru vērtībā un piešķīra viņai ikmēneša pensiju - 200 peso (apmēram 15 ASV dolāru). Kamēr pārējā vidusšķira aizbēga uz Maiami, cerot, ka tas būs tikai īss pārtraukums viņu Kubas dzīves stilam, viņa apsolīja, ka nekad nepametīs salu, kā arī neprecēsies vēl vienu reizi. Viņa neinteresējās par politiku, un tā nu viņa tika atstāta kopā ar Kubas tautu tās likteņgaitās. Tomēr ar revolūciju viss mainījās, dažus gadus viņai nebija pat kaimiņu, līdz apkārtējās mājās tika ierīkotas vēstniecību rezidences. ASV valdība bija stingri aizliegusi sūtīt valūtu vai preces uz salu pēc 1959. gada revolūcijas.

Tikai 2007. gadā Mērija drīkstēja katru mēnesi izņemt 96 ASV dolārus no sava ASV konta. Amerikāņi ieteica viņai atrisināt savu finansiālo dilemmu, pārceļoties uz Ņūfaundlendu, tomēr viņa atbildēja, ka vairs nevarēšot izturēt Ziemeļatlantijas salas bargo ziemu. Mērija nomira Havanā 3. aprīlī, 108 gadu vecumā.

2013. gadā es satiku viņas mazdēlu Elio, kurš rūpējās par viņu pēdējos dzīves gadus. Kamēr es uzņēmu fotogrāfijas Mērijas villā, viņš man pastāstīja šo stāstu par Mēriju.

Vai kaut kas ir mainījies Jūsu dzīvē vai tās uztverē pēc Kubas vizītes?

Viena lieta, ko es bez šaubām sapratu, lūkojoties uz smaidošajām kubiešu sejām- nav vajadzīga bagātība, lai tu būtu laimīgs.

Saruna ar fotogrāfu Verneru Pavloku, kura izstāde drīzumā gaidāma Rīgā
Foto: Elio with friends © Werner Pawlok, www.lumas.com

Kāds ir Jūsu viedoklis par to, kādēļ mākslas darbi no Kubas sērijas ir kļuvuši tik populāri Eiropā?

Pirmkārt, es negaidīju šādu popularitāti. Fotogrāfijas no pirmā brauciena stāvēja manā atvilktnē kopš 2004. gada, līdz Heike Danders, Starptautiskās fotomākslas galerijas LUMAS kurators, 2012. gadā man palūdza tās publicēt. Šīs fotogrāfijas tika veidotas gluži tāpat kā visas citas foto sērijas līdz šim - fotografēju to, kas interesē mani pašu. Vērojot "Cuba - Expired", es domāju, ka tas ir sapnis, kas tiek atspoguļots caur šīm mājām. Iztēle par to, kas notiek un ir noticis saistībā ar cilvēku pieredzēm un sapņiem, var tikt saistīta ar mūsu pašu iekšējo pasauli.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Viena no manām aktuālajām tēmām vienmēr ir bijusi interesantu cilvēku portreti. Pēdējos gados esmu fotografējis tādas slavenības kā Džuljetu Binošu (Juliette Binoche), Džonu Malkoviču (John Malkovich), Romānu Polaņski (Roman Polanski), Žanu - Polu Gotjē (Jean Paul Gaultier), Denisu Hoperu (Dennis Hopper) un daudzas, daudzas citas projektam "Stars and paints". Tāpat arī par rakstniekiem ir projekts "Views - faces of literature", kuram es esmu portretējis T.K. Boilu (T.C. Boyle), Siri Hustvedu (Siri Hustvedt), Emosu Ozu (Amos Oz), Kenu Foletu (Ken Follet), Salmanu Rušdiju (Salman Rushdie) un daudzus citus. Šī gada martā sāku realizēt savu jaunāko ideju - portretēt tādus gleznotājus kā Če Lavleisu (Ché Lovelace) vai Trevoru St. Džordžu (Trevor St. Georges). Līdzās šiem projektiem es rīkoju arī izstādes, piemēram, "Palais de Tokyo" Parīzē ar Leja Boverija (Leigh Bowery) portretiem.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Fidels Kastro Fotogrāfijā Fotogrāfijas Izstādes Kuba
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form