Ballīšu karalienes Parisas Hiltones simboliski visnozīmīgākais uzbrukums vecajai pasaules iekārtai notika jau pirms pusotra gada, kad viņa izraisīja skandālu, ierodoties gadskārtējā Vīnes Operas ballē.

Līdz tam laikam cilvēkos vēl mājoja ticība, ka cildenais, skaistais un izsmalcinātais ir šķirts no bezkaunīgā, vulgārā un iznirelīgā - ja ne reālajā, tad vismaz iedomātā vērtību pa­saulē. Vīnes Operas balle, kas bija kā pēdējais bastions augstākās sabiedrības un augstās mākslas pretošanās kustībā pret popkultūras uzbrukumu, vienā mirklī pade­vās ātrai sla­vai, ko balsta vienīgi pati slava un, protams, mil­­zī­ga nauda. Tas nekas, ka jau senāk bija manīts - Operas balles viesu vidū līdzās aristokrātiskiem profiliem arvien uz­krītošāk iezīmējas aziātiski vaibsti un labāko ģimeņu atvasēm polonē­zes solis vairs nepadodas tik raits. Parisas uznāciens skaidri parādīja, ka uzvara ballē ir līdzvērtīga uzvarai karā, tā ka viņas šīsvasaras izlēciens pret Vjetnamas veterānu Makeinu (piedāvājoties kļūt par Baltā nama saimnieci un nokrāsot to rozā) ir uzlūkojams kā līdzvēr­tī­giem nopelniem bagātu personāžu cīkstēšanās.

Droši vien pat daudzi Latvijas mākslinieki nenojauš, cik nozīmīga šķiet māksla cilvēkiem, kuri reti redzami izstāžu zālēs un kuri noteikti nelasa "Studiju". Mākslu viņi bauda speciāli šim nolūkam paredzētās prezentācijās, sarīkojumos - tā sauktajos korporatīvajos pasākumos. "Pasākumu" bizness Latvijā plaukst un attīstās, un apgrozīto naudas līdzekļu ziņā to noteikti var salīdzināt ar Valsts kultūrkapitāla fondu.

Katram uzņēmumam - lielveikalu tīklam vai bankai - vis­maz reizi gadā rodas vajadzība sasaukt savus darbiniekus vienkopus, izklaidēt un sadraudzēt savā starpā. Personāla vadības valodā to sauc par 'teem building' (komandas veido­šanu). Tāpat katrs sevi cienošs uzņēmums regulāri pulcē sa­­­dar­bības partnerus, nozīmīgākos klientus, ārvalstu kolēģus, reizēm arī politiķus un žurnālistus, lai palepotos ar sasnie­gu­miem un stiprinātu kontaktus. Kokurences apstākļos part­neru un klientu lojalitāte ir zelta vērtē, bet preses un politiķu lab­vēlība - vēl dārgāka. Lai viesi tiešām ierastos un sarīko­jumu atstātu apmierināti, nepietiek ar priekšlasījumiem, pat ne ar ēdieniem un dzērieniem, vajadzīga arī iespēja baudīt eks­­klu­zīvi kulturālas izklaides. Tad ir laiks "mākslinieku" iznācienam - visbiežāk dažādu žanru izpildītājiem, bet nereti arī vizuālo mākslu pārstāvjiem.

Vēsture šai parādībai Latvijā nav gara, toties efektīga - ja atmetam padomju laiku ļoti interesanto "somu piršu" un "kolhozu banketu" kultūru, aizsākums meklējams pagājušā gadsimta 90. gados, kad kādreizējie valūtas vai džinsu spe­kulanti līdzās tautfrontiešiem tika pie reālas varas un naudas. To laiku balles varētu tipoloģiski salīdzināt ar dzīrēm, kad vald­nieks dižojas ar neierobežotām iespējām baudīt pats un cienāt viesus. Topā bija skaistumkaralienes, striptīzs, mo­des skates, norietējušas ārzemju popzvaigznes, retāk - tāda buržuāziska izprieca kā opera vai salonmūzika. Neiztrūksto­ša bija greznība - īrētās telpās, vides aranžējumā, galda ser­­vē­jumā. Gadsimta beigās, biznesā ienākot ļoti jauniem cilvē­­kiem, radās cita mode ar klubu kultūras elementiem, kad vie­sībām tika piemērotas industriālas telpas vai oriģināli ob­­­jekti, bet sarīkojumi raksturojās ar 'party' atmosfēru, ko Lat­vijā no Kanādas importēja Mārtiņš Ķibers leģendārajā projektā "Kasablanka" un kas virmoja arī Kaspara Vanaga mākslas akti­vitātēs "Open". Šobrīd, kad lielākā daļa ietek­mīgu uzņēmu­mu pievienojušies starptautiskām korporācijām, šķiet, ka iezī­mē­jas jauna tendence - darbā nogurušajiem izpildvadī­tājiem vislabākā izklaide šķiet miers, bet skandi­nāvu ideolo­ģija pie­prasa ne tikai ļaušanos baudai un skurbu­mam, bet arī strikti definētu korporatīvo vērtību izpausmi. Starp "vēr­tī­bām", ko jāiemieso ballītes skaniskajam un vizuā­lajam tēlam, dažādās proporcijās tiek variēta uzticība tradīci­jām, kuras sim­bolizē stabilitāti, oriģinalitātei, kas aici­nāta pārstāvēt atvēr­tību ino­vācijām, un pat zināmai pieticībai, kurai jāliecina par sociā­lās atbildības izjūtu. Bieži un skanīgi prasībās svētku organizē­tājiem tiek piesaukta kvalitāte - preču ražotāji vai pakalpoju­mu sniedzēji piemēro izklaidei to pašu mērauklu, kas ierasta tirgū, un kultūras vide ir atsau­cīga, liekot klāt "kvalitātes" colštoku kā mūzikai, tā mākslai, arī tālu ārpus korporatīvo pasākumu robežām.

Režisore Baņuta Rubesa, kura reti, toties regulāri veido korporatīvus pasākumus, jautāta par nosacījumiem, kas at­šķir patvaļīgu mākslu no pasūtītas, atzīst, ka "graujošu izrādi par Irākas karu, protams, neviens redzēt nevēlas". To­mēr piebilst, ka no mākslinieka tiek gaidīta uzdrīkstēšanās, pārsteigums. Māksliniece Anna Heinrihsone, kura ir līdz­īpaš­niece izklaides kompānijā "Classic Standart", runā par "pseido­mākslu", kas ir pieprasīta ballītēs, un bez kautrēšanās par "pseidofilosofisku" sauc arī pašas radīto atmosfēru kādā vides objektā, kurš tapis bankas viesībām (Bauda un ilūzija. Māksla Plus, 2008, Nr. 4, 9. lpp). Dace Ozola, aģentūras "Me­dūza" direktore, atzīst, ka korporatīvās viesī­bas primāri ir mārketinga pasākums, piebilstot, ka Latvijā īpaši izplatītas 'business to business' mārketinga aktivitātes, proti, daudz pūļu tiek veltīts tieši biznesa partneru attiecību stiprināšanai. Auditorijas prasības aug un pār­­vei­­­­dojas: cilvēki ir daudz kur bijuši, daudz jau redzē­juši, tādēļ sarīkojumos vairs tā netiek akcentētas ķermeniskās baudas - ēšana un dzeršana -, toties tiek radītas iespējas komunicēt un atslābināties. Arī Rubesa novērojusi pārmaiņas patērētāju pieprasījumā, kas saistāmas ar internacionalizāciju - cilvēki atpūtas brīžos vairs nevēlas tik ļoti iesaistīties kopīgās aktivitātēs. Rubesasprāt, Latvijā ilgi ir pastāvējusi pirmstelevīzijas ēras atpūtas tradīcija, kad cilvēki paši sevi iepriecināja, negaidot, kad to izdarīs kāds cits (kopīga dziedāšana viesībās, runas, ko Rubesa asprātīgi dēvē par "pašizklaidēšanos"). Toties tagad, kad vairākums pa­tērētāju intensīvi strādā lielu uzņēmumu birojos, pieaug vēlme atpūsties vērojot, nevis piedaloties. Par vērtību jau tiek uzskatīts pats fakts, ka cilvēku kādu brīdi liek mierā. Līdzīgi iespaidi ir Heinrihsonei - viņa zina stāstīt, ka viesi ballēs ta­gad ierodas laicīgi, vairs tik daudz neēd, dzērienus lieto ar mēru un aši dodas pie miera. Tādēļ vienīgais veids, kā palikt atmiņā, ir mākslas pārdzīvojumam tuva iespaida radīšana. Uzņēmumu vadītāji tagad izklaižu rīkotājiem pieprasot "māk­slu". Protams, tai jābūt patīkamai, spektakulārai, jāraisa pozitīvas izjūtas un jāpārliecina par tās augsto kvalitāti.

Jau 1899. gadā norvēģu izcelsmes amerikāņu sociologs un ekonomists Torsteins Veblens (Thorstein Veblen) norādīja uz brīvā laika pavadīšanas, izklaides, atpūtas - grūti tulko­jamā vārda 'leisure' - milzīgo lomu sabiedrībā. Sacerējumā "The Theory of the Leisure Class" viņš izcēla dīkdienīgu laika pavadīšanu kā sabiedrības augstākās šķiras svarīgāko iezīmi, norādīja uz tās uzsvērto patērnieciskumu un ne visai racio­nālo dabu, kas nav izskaidrojama ar "veselā saprāta" loģiku. Veblena novērojums, ka aristokrāti izmanto sudraba galda piederumus un Ķīnas porcelānu, bieži ar māksliniecisku vēr­tību, pat tad, kad viņus neviens neredz un ērtāk būtu lietot vienkāršākus rīkus, ir būtiski iespaidojis mūsdienu priekšstatus par sabiedrības locekļu pašidentifikāciju. Mūsdienās sabiedrības locekļu vēlmē pa­augstināt savu statusu, kā mērķi izvirzot izklaides un atpūtas iespēju vairošanu, balstītas lielākā daļa mārketinga teoriju. Virknē Rietumu universitāšu jau apgūstama tāda akadēmiska disciplīna kā 'Leisure management'.

Pa to laiku šķiru sabiedrība, kāda tā bija Veblena laikā, vairs nav pārskatāma - personas izcelsme vairs nekalpo par pamatu tās kultūras identitātei, un nav arī citu būtisku nosa­­cījumu, ieskaitot bagātību vai trūkumu, kas nebūtu maināmi vienas paaudzes vai pat desmitgades laikā (kā to parāda neskaitāmi postsociālisma valstu un Āzijas piemēri). Toties zinātnieki de­fi­nē arvien jaunas šķiras - kā, piemēram, radošo šķiru (Ričards Florida (Richard Florida)) vai t. s. jaunbagātnieku šķiru (lower-upper class) (Kol­mens un Reinvoters (Coleman and Rainwater)). Veblena dīkdieņu šķiras pazīmes var ironiski meklēt māksli­niekos (sociāli orientētajās Rietumu valstīs) vai jaunbagāt­nie­kos un to atvasēs (straujas attīstības valstīs, pie kurām pieder arī Latvija). Tomēr visticamāk dīkdieņu šķiras gēni atradīsies tās potšķiriskajā klonā - milzīgi uzblīdušās un gandrīz visaptve­rošās vidusšķiras locekļu dažādo sociālo lomu spēlēs, kurās tie piedalās par darba devēju naudu komandējumos, semi­nāros un korporatīvajās ballītēs.

Vidusšķiras augstākais un zemākais gals ikdienā vairs nav nošķi­rami - luksusa zīmolu tirgotāji gaužas, ka viņu preces Rietu­mos var atļauties pārāk daudzi, un pārvācas uz Austru­miem, kamēr Londonas Sitijā darbu trenkāti menedžeri pusdieno turpat, kur slaisti, - Pret tīkla ēstuvēs. Tomēr patērētāja dabā ir tiekties pēc kādas sociālas struktūras un iden­tificēties, pro­tams, ar to augstāko plauktu. Šim nolūkam pārsteidzošā kārtā lieliski noder neracionāli, mītiski argu­menti, ko nodrošina mākslas baudīšana. Punktēti, sporādiski pieslēdzoties māk­slas pasaulei, jebkurš var iztēloties sevi par izredzēto, nošķirt no pūļa. Nav nejaušība, ka tieši post­sociālisma telpā, kur atmiņas par hierarhisku sabiedrību ir jo dzīvas, bet ātri gūta nauda nešķiet pietiekami leģitīms iemesls noslēgties elitē pat tās turētājiem, dominē tendence mākslu skatīt hedoniskā izpratnē - kā statusu apliecinošu baudu vertikālu kārtojumu. Tieši tāda pieeja ir vērojama arī valsts pasūtījumā mākslai, koncentrējoties reprezentablām un ērti baudāmām parādēm ārzemēs.

Māksliniekam korporatīvo ballīšu pasūtījumi ir kā medus­maize. Jo tie nozīmē iespēju ne tikai nopelnīt, bet arī tērēt. Naudas summas, ko kāda banka vai liels uzņēmums ir gatavs izdot viena vakara izpriecām, tālu pārsniedz koncerta, izrādes vai izstādes sagatavošanas vidējās izmaksas. Pasūtījumi dod iespēju realizēt idejas, kādas nekad neierau­dzītu dienasgaismu kā "plikas mākslas" projekti. Līdz ar to režisoriem, dizaineriem, akciju māksliniekiem ir izredzes strādāt lielformātā, lietot jaunākās tehnoloģijas un materiā­lus. Balles ir video un gaismu māksli­nieku poligons. Ja Latvijā pēkšņi notiktu olimpiskās spēles, latviešiem būtu ko piedāvāt atklāšanai. Iestrādes ir.

Source

Studija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form