Kādam būtu jābūt dāmu romānam. Par Annas Auziņas darbu 'Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata'
Foto: DELFI

"Mājoklis" ir tāda nedaudz haotiska sievietes seksualitātes enciklopēdija, kuras galvenā ziņa ir šāda: tas viss, kas ar tevi notiek, ko tu pieredzi, par ko domā, nenodarot nevienam pāri, kā arī interese, masturbācija, fantāzijas, pat iemīlēšanās tad, kad esi precējusies, tas viss nav nekas slikts.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Annas Auziņas romāns "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata" bija viens no gaidītākajiem jaunumiem 2021. gadā. Pirmkārt, tāpēc, ka dzejnieku proza parasti ir ar baudāmu valodu, tā mēdz pārkāpt ierasto tekstu kārtību, piedāvājot jaunu izteiksmi, stāstījuma stratēģiju un visdrīzāk arī uzdrošinoties attīstīt it kā ierastos sižetus, pakāpjoties uz eksperimenta "soliņa". Otrkārt, Annas Auziņas tekstu interese par sievietes pasauli solīja interesantas atklāsmes.

Interesantas atklāsmes – tas gan nav īstais nosaukums tam, kā Anna Auziņa velta savu tekstu sievietes baudām un ķermenim, jo romāns ir par dzīvību, seksu un nāvi. Arī par attiecībām ar vecākiem un puišiem. Par attiecībām ar Dievu – arī nedaudz. Par grūtniecību un bērna piedzimšanu. Konkrētāki temati, lai iztēlotos neiedomājamo detalizāciju un interešu loku: par klitoru, peni, vaginālo orgasmu, bērnību, prezervatīviem, bērna ieņemšanu, anālo stimulatoru, masturbēšanu, drāšanos, smaržu, gribēšanu, uzbudināšanos, mēnešreizēm u. tml. Katram no šiem jēdzieniem ir būtiska vieta sižetā, ja tā to var nosaukt. Un seksualitātes pētījumu un atklāsmju dominance lielākajā grāmatas daļā var likt domāt, ka tā būs viena netīra un perversa pornogrāfija, tomēr Annai Auziņai izdodas atrast tik aukstasinīgu toņkārtu, ka romāns kļūst par nedaudz radoši veidotu rokasgrāmatu pusaudžiem un citiem: pieaugušas sievietes stāsti par to, kā nekautrēties runāt par ķermeņa vajadzībām, turklāt izskatīties vēsi un nosvērti, to darot. Emocionālāk šīs "dienasgrāmatas" ieraksti skan tikai tad, kad vēstītāja raksta par izteikto vēlmi pēc seksa vai kad notiek kas nelāgs ģimenē, bet tas ir gluži dabiski. Turklāt ar baudām saistāmo tematu bloks, protams, nav vienīgais, to diezgan krasi (manuprāt, pārāk krasi) nomaina skarbāki ieraksti, lai veidotu grāmatas dramaturģiju un mentāli kopā ar lasītāju virzītos prom no dzīvības uz nāvi.

Seksualitātes pētījumu un atklāsmju dominance lielākajā grāmatas daļā var likt domāt, ka tā būs viena netīra un perversa pornogrāfija, tomēr Annai Auziņai izdodas atrast tik aukstasinīgu toņkārtu, ka romāns kļūst par nedaudz radoši veidotu rokasgrāmatu pusaudžiem un citiem. Jūlija Dibovska

"Internetā atrastas dienasgrāmatas" formā veidotā romāna teksti nav gari un ir datēti, dažreiz nez kāpēc arī ar virsrakstiem, kas it kā ir divas atšķirīgas formas – digitālā un drukātā, sakārtotā. Nav izprotama šāda vēlme piedēvēt dienasgrāmatu kādam anonīmam autoram internetā, jo tas tāpat neizskatās pēc bloga. Iespējams, doma bija: to varēja būt uzrakstījusi ikviena mūsdienu sieviete. Taču ir stipras šaubas, vai Terēze, kuras pieaugšanas un baudu pasauli iepazīstam, kuras orgasmu mehānismu un uzbudinājuma algoritmu neviļus ieraugām, neiegūst arī ārkārtīgi individuālus vaibstus ar to vien, ka atļaujas rakstīt to, ko viņa raksta. Viņai ir bijuši vairāki visai vizualizējami mīļākie, tad mīļotais vīrs, dzimst bērni, ir sarežģītas attiecības ar mammu un mīlīgāka saskarsme ar tēvu. Tiesa, šķiet, tikai vienā vai divās vietās parādās ziņa par to, ka Terēze strādā pie reklāmas projektiem un viņai ir kolēģi. Mazāk atklātas attiecības ar māsām. Šis tas pateikts par to, ka viņai ir mākslas izglītība un viņa glezno. Viņa ir katoliete, taču visvairāk viņai nepatīk gavēnis un viņa mulst par baznīcas attieksmi pret prezervatīviem. Viņa pārdzīvo, ja nākas lietot avārijas kontracepciju.

Pēc izlasīšanas, domāju, katrs nedaudz redz šo Terēzi, ir grūti viņu vairs neredzēt, lai gan pilnvērtīga un romānam ierasta aina neveidojas. Tas ir dzejnieces rakstīts romāns, tam ir savas likumības (fragmentārisms, kāpinājums, ritma maiņas, atkārtojumi un atgriešanās), kuras nāksies pārvarēt lasītājiem.

Kas ir Terēze bez seksa? Domājams, nekas. Viņas arī nebūtu bez seksa, tāpat kā jebkura no mums. Terēzei ir visas iespējas kļūt par mūsdienu feminisma simbolu latviešu literatūrā, jo, it kā lai izvairītos no sevis objektivizēšanas, vēstītāja objektivizē savu ķermeni pati, turklāt līdz zemādas līmenim, līdz savu sajūtu un vajadzību pakāpei, jo pirms zināma, izšķiroša brīža neviens nav atcēlis dzīvošanu.

Ķecerīga doma: ja "Mājoklis" ir romāns par sievieti, tad kāpēc tas nevarētu būt jaunā laika "dāmu romāns", kas kaut ko arī atklāj un iemāca, nevis atražo stereotipus? Pamats ir tradicionāls un labs, atšķirsies tikai līdzekļi: Terēzes samērā īsā jaunība līdz precībām ar vīru paiet attiecību un seksa/tuvības iepazīšanas režīmā, viņa tiekas ar puišiem, kļūdās un bauda, bauda un atkal kļūdās, kamēr satiek savu pavisam parasto princi un ne mazāk kaislīgi sapņo par bērniem. Viņa taču ir jauno laiku progresīvā Māte Terēze, kas arī saviem bērniem dod vārdus no Bībeles (Gabriels, Estere, Rafaels).

Ķecerīga doma: ja "Mājoklis" ir romāns par sievieti, tad kāpēc tas nevarētu būt jaunā laika "dāmu romāns", kas kaut ko arī atklāj un iemāca, nevis atražo stereotipus? Jūlija Dibovska

Jebkurā gadījumā "Mājoklis" ir novatorisks teksts mūsu kultūrā. Autore droši vien nemaz nav vēlējusies stipri atsvaidzināt latviešu erotiskā romāna tradīciju (vēlāk pētnieki teiks ko citu), tomēr viņa attālinās no mums pazīstamajiem Daces Rukšānes, Ievas Sīmanes, Katrīnas Račko u. c. autoru tekstu piemēriem ar savu jauno manieri "nelaužot lauzt" ierastās valodas barjeras, runājot par kautrīgām lietām. Un, iespējams, tāpēc bez dokumentāluma nemaz nevarēja iztikt, jo, nolaižoties metaforu un eifēmismu pasaulē, visas seksa ainas draud izskatīties pēc ņirgāšanās.

Runājot par latviešu erotiskās literatūras autorēm, viņas arī raksta PAR TO, taču viņu darbos ir grūti saskatīt līdzību ar "Mājokli". Auziņas mērķis noteikti nav šokēt, lai gan daudzi būs ļoti pārsteigti; mērķis nav arī izklaidēt, bet izglītot (jāsaka, ka sabiedriskajā transportā lasīt grāmatu bija samērā neērti); mērķis nav arī iekļauties rāmjos - "Mājoklis" nav visizcilāk veidotais latviešu romāns. Uz beigām dažādi notikumi to it kā steidzina un "dzen", aizmirstot par pamatīgi iesakņoto seksualitātes detaļu blāķi.

Domāju, ka autores mērķis bija ne tikai dot pasaulei šo romānu, bet arī terapeitiski atstāt dažādus notikumus grāmatai. Jautājums – ja šī grāmata ir "mājoklis", vai katrs tajā jutīsies ērti, ka ir tik neierasti daudz svešas gultasveļas? Ja šis "mājoklis" ir kāda ķermenis, vai mēs tajā esam gatavi iekļūt? Jo tā nav daiļliteratūra par seksu, tas ir sekss par galveno varoni. Tā nav dienasgrāmata par Terēzi, tas ir Terēzes ķermenis, kas tēlo dienasgrāmatu.

Tags

Anna Auziņa Recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form