Nākotnes malējs. Vēsturniece Dreimane par Vili Lāci un Māra Bērziņa romānu
Foto: Arhīva foto/Dienas grāmata

Atzīšos – lasīt grāmatu bija grūti. Iespējams, tāpēc, ka labi uzrakstīta. Tikpat labi tādēļ, ka tajā attēlotais laiks un notikumi man pārāk labi pazīstami, pateicoties tiešajai profesijai un pētniecības tēmām, kas saistītas ar komunistiskās okupācijas gadiem. Paralēli tekstam bija jādomā par to, kas konkrētajā brīdī notiek "aiz kadra". Tomēr netiku vaļā no sajūtas, ka "Nākotnes kalējs" ir pasūtījuma darbs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Liku pie malas un metu kaktā vairākas reizes, tā arī nespējot saprast – kādēļ vēl kaut kas jāraksta par Vili Lāci? Ir taču saražoti kubikmetri par un ap viņa daiļradi, personību, politisko darbību un tā tālāk. Varbūt tādēļ, ka viņš ir tā dēvētais "pretrunīgi vērtētais"? Te nu atkal jāatzīstas, ka šis apzīmējums jau labu laiku rada nepatiku, jo teju vienmēr šādi apzīmē dažādus bezmugurkaula neliešus, un nereti ar mērķi viņus attaisnot.

Grāmatā attēlotais Vilis Lācis ir pusmūža "onka" ar visnotaļ pamatīgu hronisku slimību buķeti. Tas gan netraucē viņam teju katru dienu lietot alkoholu, brīžiem arī pamatīgās devās. Vilis ik pa brīdim žēlojas par diabēta dēļ nedzīstošajiem kāju pirkstiem, asinsspiedienu un citām veselības problēmām, "noskalojot" bēdu ar kārtējo konjaku vai šņabīti. Bez "devas" viņš nespēj iztikt, pat atrodoties Kremļa slimnīcā. Nav brīnums, ka medicīna ir bezspēcīga, neraugoties uz sava laika labāko ārstu centieniem. Saņēmis jaunas un pievilcīgas psiholoģes ieteikumu nodarboties ar rakstīšanas terapiju, Vilis nolemj to izmēģināt un paralēli tiešajiem pienākumiem raksta apcerējumu par paša piedzīvoto Sibīrijā, Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās. Tam tiek dots nosaukums "Manas dzīves mirkļi".

"Mirkļos" Vilis Lācis ir pusaudzis, kurš nonācis svešā zemē. Pasaule mainās – karš ilgst jau vairākus gadus, brūk līdzšinējā politiskā iekārta. Un cilvēka dzīvības vērtība aizvien vairāk samazinās. Vilis sapņo kļūt par jūrnieku un pārdzīvo, ka nav ņemts strēlniekos, jo ir par jaunu. Viņš ir zinātkārs, lasa grāmatas un cenšas saprast pasaulē notiekošo. Ģimene nav bagāta, un Vilim patīk komunistu idejas par vienlīdzību un bagātnieku mantas atdošanu trūcīgajiem. Viņš negrib līdzināties savam mazrunīgajam tēvam, kurš strādā, lai nopelnītu iztiku, un neaizraujas ar "vispasaules ugunsgrēka" kurināšanu. Vienlaikus Vilis ir neprātīgi iemīlējies latviešu kolonistu meitenē Almā, kurai raksta vēstules un velta dzejoļus, bet tā arī nespēj saņemt dūšu, lai izskaidrotos "dzīvajā". Būtībā viņš ir tipisks jaunietis, kura personība veidojas sarežģītā laikā, kad jebkuras emocijas ir saasinātas, bet ar mīļu vārdu un revolveri var panākt vairāk nekā tikai ar mīļu vārdu. Iespējams, viņam ir arī bipolārie traucējumi: vienu dienu viņš gatavs gāzt kalnus un apgriezt pasauli otrādi, bet jau nākamajā viss rādās drūms, bezcerīgs un neglābjams. Tomēr viens ir skaidrs – nākotnē Vilis grib labi dzīvot. Tas nekas, ka "buržuji" viņa izpratnē ir slikti un likvidējami.

Literārā terapija notiek ar pārtraukumiem, jo Vilim 1954. gadā neizdodas tikt vaļā no Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja amata, un viņš vienlaikus cenšas arī turpināt būt nopelniem bagāts rakstnieks. "Mirkļi" noslēdzas ar Lāču ģimenes atgriešanos Latvijā 1921. gada nogalē. Tomēr laiku pa laikam Vilis atceras savu agrāko dzīvi, ar kuru viņš, šķiet, līdz 1940. gadam arī nav apmierināts.

Jaunizveidotajā Latvijas valstī kliņģeri no gaisa birst vien retajam, un Vilis nav to skaitā. Viņam nākas strādāt fizisku darbu, lai uzturētu ģimeni, un pievērsties rakstniecībai iespējams vien vakaros un naktīs. Viņam krīt uz nerviem sievas "zāģēšana" un sievasmātes burkšķēšana, neizpaliek garastāvokļa maiņas, un literārie panākumi arī nāk lēnām. Rezultātā Vilis aizvien vairāk iet "pa kreisi" – politiskā ziņā, tomēr ne reizi netiek arestēts atšķirībā no daudziem citiem nelegālo komunistisko organizāciju biedriem vai atbalstītājiem.

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, Viļa dzīve beidzot sāk iet uz augšu. Viņš kļūst par Kirhenšteina valdības iekšlietu ministru, kā arī Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. Tomēr laime nav nedz pilnīga, nedz mūžīga. 1940. gada 3. oktobrī, iekrītot lifta šahtā, nositas jaunākais dēls Ojārs, bet pašam 1941. gada jūnija beigās nākas mukt uz "varenplašo dzimteni". Atrodoties Krievijā, Vilis trūkumā, protams, nedzīvo un arī frontes tuvumā pārāk bieži netiek redzēts. Viņam ir citi uzdevumi. Šajā laikā izjūk laulība ar pirmo sievu Mariju, bet viens viņš nepaliek, jo jau ir uzsācis romānu ar komjaunieti Veltu Kalpiņu. Pēc kara jaunajā ģimenē piedzimst vēl divi dēli, savukārt 1944. gadā dzimušo Edvīnu, kura māte ir Marija, Vilis neatzīst par savu bērnu. Viņš ir līdz sirds dziļumiem sašutis par iespējamo Marijas sānsoli, lai gan pats nav ne par matu labāks.

Pēc kara Vilis turpina tēlot okupētās Latvijas valdības galvu, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka no viņa, kā arī pārējiem "aborigēniem" nekas nav atkarīgs. Viņi visi ir tikai izkārtnes. Paralēli Vilis raksta politiski pareizus jaunus romānus, saņem prēmijas un titulus, kā arī pārstrādā 1937. gadā izdotos "Veco jūrnieku ligzdu" par "Zītaru dzimtu". Viņš sātīgi ēd, daudz dzer un laiku pa laikam "izvelk savu nēzdodziņu", lai skumtu par to, ka strādnieku un zemnieku dzīves apstākļi nav tik labi, kā gribētos. Vilim ir personīgais šoferis un mājkalpotāji, un viņš to uzver kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņš beidzot ir bagāts un varens, kā arī pārtrumpojis tētuku proletārieti. Pat atrašanās zem jaunās sievas tupeles nerada nekādas problēmas, izņemot tos brīžus, kad nākas "ietusēt" ar gados jaunākajiem tā vietā, lai laikus dotos gulēt.

Nodaļa, kurā attēlota "Vecās jūrnieku ligzdas" pārrakstīšana, uzjautrina tīri profesionālā izteiksmē. Čekistu noslepkavotais Zītars pārtop par krituša koka upuri, viņa dēlu apcietina nevis čekisti, bet Latvijas amatpersonas un tā tālāk. Neviļus prātā nāk dažu labu amata brāļu apgalvojumi, ka vēsturisks fakts pats par sevi vēl neko dižu nenozīmē un tas jāpakļauj interpretācijām. Atliek vien cerēt, ka lodes caurumu pakausī tādi nesāks uzdot par sarežģītas pašnāvības veidu, jo būs slinkums pētīt dokumentus. Vilis arī interpretē –– kā dabūt veco Zītaru mirušu, pēc iespējas mazāk pārrakstot tekstu.

Romānā parādās daudzas reālas personas, pārsvarā Vilim pietuvināto lokā. Gandrīz visi viņi attēloti kā pavisam "jauki ļauži", ar kuriem aprunāties, sadzert, atcerēties, pasapņot. Viņi uzklausa Viļa žēlabas par laika trūkumu, kaitēm un atbildības nastu. Ēdot lašu un ikru maizītes, piekrīt tam, ka "citādi nevarēja" attiecībā uz kolaborāciju ar okupācijas režīmu. Par to nav jābrīnās, jo neviens no Viļa kompānijas nav ne par matu labāks vai atšķirīgāks. Voldemārs un Velta Kalpiņi bija saistīti ar nelegālās un Latvijā aizliegtās komjaunatnes aktivitātēm, bet 1940. gadā "iznāca uz skatuves", lai celtu "jaunu pasauli". Iespējams, tikai retais zinās to, ka Viļa un Veltas dēlam Leonīdam vārds dots par godu jaunākajam no Kalpiņiem, kurš dzimis 1919. gadā, ar nelegālo komjaunatni sāka sadarboties 16 gadu vecumā un 1942. gadā krita pie Staraja Rusas. Neko diži labāks nav arī Viļa vietnieks Eduards Berklavs, kurš arī bija viens no neatkarīgās Latvijas kapračiem. Šo faktu nevar atcelt arī viņa "pamošanās" pēckara gados, kas pamatā saistīta tikai ar nepatīkamo atskārsmi, ka vietējiem kolaborantiem Maskavas izpratnē vieta ir "pie parašas", nevis lemšanas.

Garāmejot pieminēts Viļa "brālēns Elmārs", proti, Elmārs Briedis (1908–1992), kura "karjerā" ir visdažādākās komunistiskās aktivitātes, ieskaitot nelegālu robežas šķērsošanu 1931. un 1933. gadā, cietumsods, dienests čekā 1940.–41. gadā, kā arī darbības ziņā identisku amatu ieņemšana kara laikā 201. latviešu strēlnieku divīzijā, 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā, kas vainagojas ar kļūšanu par 130. latviešu strēlnieku korpusa "Smerš" priekšnieku 1944. gadā. Arī Ingrīda Sokolova (īstajā vārdā Ida Levitace (1923–2012)) uz īsu brīdi parādās kā literatūrzinātniece un aktīva Viļa rakstnieka darbības pētniece, kura citus nelaiž "savā" tēmā. Bet arī viņas biogrāfija ir pietiekami sarkana: komunistiskās partijas propagandiste 1940.–41. gadā, "poļitruks" un "Smerš" tulks kara laikā.

Diemžēl papildu informācijas trūkums par visu šo komunistisko panoptikumu rada lasītājam nedaudz greizu priekšstatu par attiecīgo laika posmu Latvijas vēsturē. Neviens, kurš pagājušā gadsimta 40.–50. gados ieņēma kaut nedaudz atbildīgu amatu, nav cilvēks "no ielas" vai vienkārši savas jomas speciālists. Pirmkārt un galvenokārt tie ir komunistisko ideju fanātiķi, nereti ar līdzcilvēku asinīm uz rokām. Īsas biogrāfiskas ziņas par viņiem būtu lieti noderējušas, taču to diemžēl nav.

Protams, es nebūtu es, ja neatrastu kaut ko, kam "piesieties" faktu vai terminoloģijas jomā. Grāmatas 38.–39. lappusē teikts sekojošais: "Kad četrdesmitajā un četrdesmit pirmajā gadā vajadzēja parakstīt pavēles par arestiem un es apšaubīju vienas vai otras personas vainu, bija gadījums, kad man aizrādīja, ka par daudz atļaujos, un ciniski noprasīja, vai ar viena dēla nāvi nepietiek." Viļa iespējas parakstīt kaut ko, kas saistīts ar okupācijas režīma represijām, bija minimālas un faktiski beidzās jau 1940. gada vasarā. Laikā, kad bojā gāja viņa dēls, Vilim vairs nebija nekādas teikšanas attiecīgajos jautājumos, nerunājot nemaz par 1941. gadu. Arestu jautājumus lēma čekas darbinieki, neprasot aborigēnu "sovnarkoma" virsaiša viedokli. Var, protams, iebilst – kas tur liels? Sīkums vien ir, un romāns jau nav dokumentu krājums. Diemžēl nav sīkums, zinot to, ka sabiedrībā pēdējos gados ir ļoti izplatīts uzskats par "pašu tautiešu" vainu deportāciju dokumentācijas sastādīšanā. Nereti sīkas kļūdas daiļdarbos tiek uztvertas kā patiesība, un to ļoti grūti pēc tam dabūt ārā no ļaužu galvām.

217. lappusē savukārt ir lasāms: "Pēc Staļina nāves vairāki Iekšlietu ministrijas un NKVD priekšnieki galēja sevi nost (..)." Vilis Lācis, kura personā rakstīts romāns, nevarēja nezināt to, ka NKVD, tātad Iekšlietu tautas komisariāts un Iekšlietu ministrija ir viena un tā pati struktūra, kurai 1946. gadā mainīja nosaukumu. Tāpat viņam bija jāzina, ka NKVD un čeka nav sinonīmi. Iekšlietu sistēma bija daudz plašāka, un čeku tajā pārstāvēja tikai Valsts drošības pārvalde (UGB), kas 1941. gada martā kļuva par atsevišķu Valsts drošības tautas komisariātu (NKGB), bet kopš tā paša 1946. gada par Valsts drošības ministriju (MGB). Žēl, ka šīs nianses nezināja grāmatas autors.

Viļa dzīves gaitas beidzas sērīgi. Rakstīšanas terapija nesniedz gaidīto morālo pacēlumu un neuzlabo veselību. Viņš turpina dzert un žēloties, līdz nomirst, neilgi pirms tam nepiekrītot sievas vēlmei kastrēt runci. Ņemot vērā to, ka iepriekšējās lappusēs Vilis pakļaujas un piekrīt visiem, darot to, kas pavēlēts, ir sajūta, ka kaķa "mantības" saglabāšana ir vienīgais jautājums, kurā viņam ir savs viedoklis.

Vilis Lācis nav unikāls gadījums. Vienmēr ir bijuši un būs ar savu dzīvi neapmierināti cilvēki, kuri salīdzinošas stabilitātes un miera apstākļos lamās visu pasauli radu saietos, skatoties televizoru vai lasot ziņas. Diemžēl kritiskos brīžos un sarežģītā laikā viņi radīs problēmas. Iemesli un lozungi, protams, būs skaisti un labskanīgi, bet iemesls tas pats vecais: izkalt pārtikušu nākotni pirmkārt jau sev pašam. Lai to sasniegtu, bez pārdomām un morālām grēmām var samalt citu cilvēku tagadni un nākotni.'

Tags

Jaunākās grāmatas Rakstnieks Māris Bērziņš recenzija Vilis Lācis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form