'Palaist savvaļā prātu'. Elīnas Bākules-Veiras 'Zilonis okeāns'
Foto: Ģ. Raģelis

Turpinām iepazīstināt ar šā gada Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" uz balvu pretendē Elīna Bākule-Veira ar dzejas krājumu "Zilonis okeāns". Latvijas Literatūras gada balva tiks pasniegta 21. aprīlī.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Krājumu "Zilonis okeāns" var uzskatīt par spilgtu dzejisko eksperimentu izlasi laika posmā no 2002. līdz 2015. gadam. Lai gan krājuma dzejoļi tapuši ilgākā laika periodā un autore aizvien izvairījusies no piederības noteiktam žanram, izlase uzrunā kā vienots veselums. Grāmatas redaktors Aivars Eipurs, ievadot krājumu raksta, ka autores dzejas teksti "..nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē; ar to saprotu autora refleksiju ne tikai par teksta iespaidu, bet arī mākslinieciskumu. Pie mums vairs nebrīnās par abstrakto glezniecību vai atonālo mūziku, taču nez kādēļ valodas neparastāks lietojums vēl joprojām rada greizsirdību un protestu. Elīnas dzejā es saredzu loģisku bēdu par to, ka pamodies cilvēks nevar turpināt dzīvot kā sapnī – tā viņš nomirs vispārpieņemtajai realitātei."

Aicinām noskatīties video interviju ar dzejnieci! Ar Elīnu Beikuli-Veiru sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

Kritiķu vērtējums

Anda Baklāne par Elīnu Bākuli-Veiru:

"Zilonī okeānā" visvairāk man patīk tas, ka to nav iespējams lasīt, nepalaižot savvaļā prātu. Ir jāļauj domu atlūzām kādu brīdi vienkārši pašūpoties viļņos, lai sajustu, kā saāķējas kāda jauna, paradoksāla ideja un izbaudītu, ka tā veidojas kaut kur sāņus, ārpus parastās domu ražošanas zonas. Tas ir viens no sirreālas komunikācijas jaukajiem priekiem – kad šķiet, ka tūlīt, tūlīt kaut ko sapratīsi, bet jēdziens aizmūk kā kukainis un galvenais objekts nekad nenonāk fokusā. Ja domājam par sirreālisma dzeju, tad pirmā asociācija ir depersonalizēts izteiksmes veids, kur teksta balss nepieder cilvēcisku emociju pārņemtam liriskajam varonim, bet aizprātam, valodai, haosa spēkiem, un dzejas tēls nereti ir grotesks un monumentāls. Bākules-Veiras dzeja nepavisam nav šāda, tā ir ļoti emocionāla, tā biežāk apraksta situācijas nekā būvē interesantas valodas instalācijas, kuru temats ir tikai valoda pati. Šajā dzejā ir daudz gaišuma un pusaudzības, un tā atgādina, ka pastāv māksla kā alternatīva domāšanas forma."

Arvis Kolmanis par Elīnu Bākuli-Veiru:

"Dzeja kā īpatns lakmusa papīrs lasītāja personībai, arī dzīves/mākslas uztverei. Autores debijas krājums liek lasītājam saspringt un drīzāk mēģināt izprast nevis izlasīto, bet pašam sevi. Prasme ļauties esošā artefakta valdzinājumam un nemeklēt vienmēr un visā jēgu ir tikpat būtiska kā spēja jautāt. "Zilonis okeāns" provocē abas šīs īpašības — līdzīgi Rotko krāsu laukumiem. Tikai šoreiz instruments nav ota, bet valoda."

Sandra Ratniece par Elīnu Bākuli-Veiru:

"Debijas krājumi vienmēr tiek palikti un vētīti "zem lielās lupas", proti, vai jaunā dzejnieka rokrakstā ir/nav kaut vai viena novatora dzirksts. Krājumā ievietotie dzejoļi tapuši vairāk nekā desmit gadu garumā, taču nezinātājs pat to nenojautīs, jo poētisko dažādību var uztvert kā spēli, kā citādo. Elīnas Bākules-Veiras krājums provocē, dzejas rindās ielavās ikdienas sarunvaloda, arī slengs, taču tas viss kopumā nerada pretestību, bet gan ievilina dzejnieces izmestajos sirreālisma poētikai pietuvinātos tīklos. Dzejniece manipulē ne vien ar sapņa un realitātes trauslo robežu, bet arī ar sirreālām noskaņām, kas, manuprāt, raksturo krājumu kopumā. Autore tekstu paspilgtina ar vizuāli akustiskajiem signāliem – burtu izcēlumiem, dzejas formas eksperimentiem, stilu figūru karnevalizāciju. Sirreālisma poētikā, protams, pastāv zināmas likumības, un jaunā dzejniece pārliecinoši tās izmanto. Elīnas Bākules-Veiras piedāvātais jaunās dzejnieces rokraksts, iespējams, dažubrīd ieskanas šokējoši, bet vienlaicīgi arī uzrunājoši un saistoši. Varam, protams, diskutēt par krājumu kopumā, bet šķiet, ka tas nevienu neatstās vienaldzīgu."

Elīna Bākule-Veira dzimusi 1981. gadā. Dzejniece literatūrā darbojas jau kopš 2002. gada. Regulāri publicējusi savus darbus dažādos periodiskajos izdevumos Latvijā ("Karogs", "Kultūras Forums", "Kultūras Diena", "Satori" u.c) un ārzemēs ("Jaunā Gaita" u.c.), tostarp arī dzeju angļu valodā.

Tags

Latvijas Literatūras gada balva
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form