Pamācība dzejas leģendas radīšanā. Baklāne par Montas Kromas kolektīvo monogrāfiju
Foto: Aleksejs Muraško

2022. gada nogalē Latvijas dzejas, literatūrzinātnes un kultūras vēstures interesentus iepriecinājusi vēl viena lieliska grāmata – divpadsmit autoru kolektīvā monogrāfija Monta Kroma: dzeja un refleksija literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa, Jāņa Ozoliņa un Arta Ostupa redakcijā. Grāmata papildina raženo pēdējā laikā iznākušo ar humanitārajām zinātnēm saistīto pētniecisko un māksliniecisko grāmatu klāstu, kas aktualizē un pārvērtē Latvijas kultūrai nozīmīgas personības un procesus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

To vidū ir gan universitāšu un institūtu izdoti zinātnisko rakstu krājumi, kas tapuši tradicionāla un konservatīva akadēmiskās pētniecības procesa gaitā, gan izdevniecības "Neputns" izlolotie krāšņie un bagātīgi ilustrētie izdevumi, gan neparastāku projektu rezultāti – kā izdevniecībā "Dienas Grāmata" veidotā rakstniekiem veltītā romānu un monogrāfiju sērija "Es esmu".

Jau vairākus gadus īpaši pamanāmi bijuši LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevumi, un ir prieks, ka pārliecinošāk humanitāro zinātņu pētniecības laukā sevi piesaka arī institūta kaimiņi Gaismas pilī – Latvijas Nacionālā bibliotēka, kura jaunā kvalitātē atjaunojusi LNB Zinātniskos rakstus un turpina veidot ar zinātniskiem komentāriem papildinātus izstāžu un kolekciju katalogus.

Pamācība dzejas leģendas radīšanā. Baklāne par Montas Kromas kolektīvo monogrāfiju
Foto: Aleksejs Muraško

Grāmata "Monta Kroma: dzeja un refleksija" ne vien apliecina, ka akadēmiska humanitāro zinātņu pētniecība Latvijā notiek, bet rāda, ka šis process ir mērķtiecīgs, profesionāls, aizrautīgs, radošs, vērsts uz akadēmiskā diskursa popularizēšanu un demokratizāciju. No vienas puses, grāmata ir tradicionāla akadēmiska procesa rezultāts – rakstu kolekcija, kas tapusi uz 2019. gadā noritējušas Kromas 100 gadu jubilejas konferences materiālu pamata; no otras puses, pati konference nebija parasta – tā bija daļa no literatūras un filozofijas žurnāla "Punctum" rīkotā festivāla "Monta. Tu. Monta. Es", kura apmeklētājiem bija iespēja apmeklēt lasījumus, grāmatu atvēršanas pasākumus un iespaidīgu dzejas koncertu Rīgas cirkā.

Akadēmiski mākslinieciskas sinerģijas noskaņas valdīja arī "Monta Kroma: dzeja un refleksija" atklāšanas pasākumā, kuru bagātināja grupas "Sigma" koncerts un kokteiļi, kas bija sajaukti pēc Kromas dzejoļu motīviem. Ja pirms Kromas festivāla dzejniece daudziem bija nepazīstama, tad pašlaik, pateicoties Kromas festivāla veidotāju pūliņiem kļuvusi leģendāra.

Iespējams, viens no radošās un patiesi aizrautīgās atmosfēras iemesliem ir fakts, ka laba daļa rīkotāju un pētnieku paši ir dzejnieki.

Tomēr, manuprāt, pamatoti ir arī runāt par mērķtiecīgiem centieniem demokratizēt akadēmisko diskursu – padarīt akadēmisku saturu pieejamāku un pievilcīgāku, pievienojot nepieciešamo kontekstu (savstarpēji papildinoši pasākumi un grāmatas), organizējot emocionāli uzrunājošus satelītpasākumus (dzejas izrāde, koncerts), kā arī veidojot neformālu un māksliniecisku akadēmisko izdevumu dizainu.

Visbeidzot, lai skatītais temats būtu saistošs plašākam cilvēku lokam, noderīgi to ievietot plašākā vēstures vai teorētiskā kopsakarā, kā arī spēt interesanti rakstīt un saprotami izklāstīt sarežģītas idejas. Visi šie elementi sastopami gan Montas Kromas projektā, gan citos tā veidotāju radītajos pasākumos un izdevumos.

Kā norāda grāmatas autori, Kromas dzīves gājums un radošā darbība ir īpaši piemērota, lai to skatītu plašākos Latvijas literatūras vēstures kopsakaros: 50. gados Kroma bijusi izteikti padomiska dzejniece, kas rakstījusi pat kolhoznieku tautasdziesmas, savukārt vēlāk kļuvusi par vienu no retajām padomju modernistēm, bijusi nesaprasta un kritiski vērtēta.

Pamācība dzejas leģendas radīšanā. Baklāne par Montas Kromas kolektīvo monogrāfiju
Foto: Aleksejs Muraško

Kroma rakstīja moderni laikā, kad kritiķiem nebija iespējams izmantot vārdu krājumu, kas ļauj teorētiski pilnvērtīgi izvērtēt šo dzeju, tādējādi Kromas dzejas pārvērtējums, "sniedzot laikmetīgu tās lasījumu un izvairoties no padomju laika kritikai raksturīgajām puspatiesībām, noklusējumiem un teorētiskās aptuvenības" (7.lpp.) ir viens no centrālajiem grāmatas veidotāju izvirzītajiem uzdevumiem.

Autoru vidū pieaicinot pētniekus, kas pārstāv dažādas intereses, metodes un paaudzes, sastādītājiem izdevies izveidot visai vispusīgu un līdzsvarotu Kromas darbības pārskatu. Apjoma ziņā visplašākā telpa atvēlēta nodaļai "Dzīve un daiļrade". Tā savā ziņā ir neuzkrītoša liecība par to, ka interese par autoru biogrāfiju 21. gadsimta literatūrzinātnē nepavisam nav zudusi, par spīti tam, ka ietekmīgās strukturālisma un poststrukturālisma tradīcijas 20. gadsimtā vairākkārt vedinājušas pētniekus projām no biogrāfijām. Daļēji interesi par dzīves stāstiem balsta arī aktuālais dzimtes studiju konteksts, kura ietvaros var būt aktuāli runāt par reālajā dzīvē fiziski un emocionāli pieredzēto un pārdzīvoto.

Ja jums gadījies sarunu par Kromu uzsākt ar kādu viņas laikabiedru, ir liela iespēja, ka sarunu biedrs būs gribējis pavēstīt kādas nojausmas vai tenkas par Kromas neparasto dzīves veidu (neprecējusies, ekscentriska) un attiecībām ar vīriešiem (bija kopā ar precētu, "skrēja pakaļ"). Šo tēmu šķetināšana piešķīra nedaudz izklaidējošu un sensacionālo nokrāsu arī 2019. gada Kromas konferencei.

Pamācība dzejas leģendas radīšanā. Baklāne par Montas Kromas kolektīvo monogrāfiju
Foto: Aleksejs Muraško

Taču šeit aplūkotās grāmatas autoriem – īpaši Annas Auziņas un Augustas Petres iejūtīgajiem rakstiem – izdevies ne vien pastāstīt par šiem personiskajiem kontekstiem, bet arī nepārprotami parādīt, kāpēc interese par Kromas biogrāfiju nav tukša ziņkārība – šajā gadījumā tā ir būtiska, lai saprastu pašu dzeju. Kā uzskata Augusta Petre, Kroma tomēr īpaši labi pratusi subjektīvi svarīgās tēmas meistarīgi attālināt no sākotnējā personiskās dzīves konteksta (76. lpp.), tādējādi aprakstītās peripetijas ieguvušas "pavisam citu vērtību un faktiski pārtapušas vēsturiska svarīgā noteikta laika un dzimtas liecībā" (88. lpp.).

Izcilu pētniecisku darbu veikuši Vita Zelče un Ronalds Briedis: Zelče parādījusi Kromas dzīvesstāstu caur Latvijas Nacionālā arhīva dokumentiem, meklējot atbildes uz jautājumu, kāpēc un kādā ziņā Kroma savas radošās dzīves sākuma posmā bija komuniste un bija padomju dzīves slavinātāja. Savukārt Ronalds Briedis, balstoties arhīvu un preses publikāciju analīzē, pēta, kā norisinājās radikālās Kromas rakstības stila un tematikas pārmaiņas, un kā tās uztvēra un vērtēja partijas nomenklatūra un literārā sabiedrība.

Zelčes un Brieža raksti ir izcili pētniecības piemēri, kas paradoksālā kārtā pievieno vēl vienu vērtīgu lappusi gan mūsu izpratnei par rakstnieku sadarbību ar padomju režīmu, gan izpratnei par to, kā varēja izpausties un kādu reakciju izraisīja pretošanās doktrīnas uzspiestajiem estētiskajiem principiem.

Grāmatas ievadā redaktori pauž, ka "mūsdienās literatūras pētniecība nav iedomājam bez intersekcionālas pieejas, kur interesējas arī par autora piederību tautība, rasei, dzimumam, valodai un šķirai" (8. lpp.). Šāds uzstādījums var šķist ļoti apsveicams vai grūti paciešams, ja lasītājs atrodas kādā no kultūras karu frontes pusēm. Īpaši no rasu attiecību jautājumiem Latvijā mēdz norobežoties, jo tā "tiek uztverta kā citu valstu problēma" (141. lpp.).

Svešas kulturas eksotizācijas jautājumam grāmatā pievēršas Kārlis Vērdiņš, analizējot dzejoli "Kur tu esi, mana melnā māsa…". Lai arī šis teksts ir viens no spilgtākajiem, jau kanonizētajiem Kromas dzejoļiem, to var uzskatīt par problemātisku, jo tas, iespējams, ekspluatē ar rasi saistītus stereotipus – interpretē "melno māsu" kā dekorētu primitīvās kultūras pārstāvi (140. lpp.)

Vērdiņš piedāvā citu – labvēlīgu – šī dzejoļa lasījuma atslēgu ("lai adekvāti paustu savas visintīmākās, vispersoniskākās jūtas, ir nepieciešams to reprezentāciju aizgūt no citurienes…" (142. lpp.)).

Piedāvātā dzejoļa interpretācija man šķiet ļoti veiksmīga; jūsmoju arī par tīši vai netīši veikto sociālo eksperimentu, kas tika īstenots, piedāvājot "Melno māsu" tulkot dažādās pasaules valodās (savākti vairāk nekā 30 atdzejojumi, taču bija atdzejotāji, kuri atteicās strādāt ar aizdomīgo dzejoli). Tomēr vērtīgākais šajā rakstā man šķiet tieši Vērdiņa sniegtā ar rasu reprezentāciju saistītās problēmas ekspozīcija, kas varētu kalpot kā stabils un noderīgs pieturas punkts turpmākām diskusijām.

Interesantu informāciju par kādu no Kromas radošās darbības aspektiem satur ikviens krājuma raksts – Elvīra Bloma aplūko par Kromas dzejoļiem sarakstītās parodijas, Signe Raudive stāsta par Kromas recepciju trimdā, Ivars Šteinbergs pievēršas Kromai kā atdzejotājai, savukārt Anna Kisļicina un Aleksandrs Zapoļs runā par Kromas dzejoļu tulkošanu attiecīgi uz baltkrievu un krievu valodu; Artis Ostups analizē Kromas dzejoļus, kas vēsta par viņas pašas attieksmi pret dzeju.

Virkni iedvesmojošu ideju un atradumu piedāvā arī Ilvas Skultes raksts par izjūtu struktūrām Kromas dzejā, lai gan nepārliecina tajā izvēlētais no Reimonda Viljamsa aizgūtais teorētiskais ietvars: šis ir viens no tiem rakstiem, kas liek domāt, ka vajadzētu nākotnē sarīkot kādu festivālu par humanitāro zinātņu akadēmiskās rakstības stiliem. Taču tas jau ir tieši tas, ko vēlamies saņemt no šādiem izdevumiem – informāciju, iedvesmu, pretestību un cita veida iedarbību, kas mudina uz domāšanu un rīcību.

Pamācība dzejas leģendas radīšanā. Baklāne par Montas Kromas kolektīvo monogrāfiju
Foto: Publicitātes attēls
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.