Pulkstenis nosita stundu un visu cilvēci pagātnē. Rokpeļņa romāna 'Muzejs' recenzija
Foto: DELFI

Gada pirmais ceturksnis latviešu prozā bijis sātīgs un pietiekami daudzveidīgs, lai arī galvenokārt likumsakarīgi turpināta dominējošā atskatīšanās problemātiskajā un neērtajā vēsturē. Laikā, kad strauji noslēgumam tuvojas apjomīgais romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts", tā tradīciju vai vismaz attālas radniecības ēnā pazibējis arī Jāņa Rokpeļņa īsromāns "Muzejs" ("Neputns" 2017).

Rokpeļņa aktīvā literārā darbība kopumā raksturo dzejnieka paaudzes profesionālo sīkstumu un neizsmeļamību – pēc pagājušajā gadā iegūtās Literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu to šogad saņem arī rakstnieka laikabiedrs Uldis Bērziņš, joprojām aktīvi raksta arī Juris Kronbergs, Leons Briedis, Pāvils Johansons, Juris Helds un citi. Bet vai ar apņēmību un pārliecību pietiek, lai radītu vēl, vai tās tomēr var izrādīties iluzoras?

Īsromānā "Muzejs" Rokpelnim intonatīvi ierastais skeptiķis ar ironiju (un pašironiju!), kā jau tas solīts darba moto, ielūkojas gan četrdesmit gadus senā pagātnē, gan mūsdienās. Autors to ir nosaucis par "pretpadomju romānu", kurā aprakstītais laiks cilvēkam nespēja sniegt elpojamu gaisu[1].

Šoreiz darbā neienāk tā daudzpusīgā Rīga, kāda tā allaž bijusi sastopama rakstnieka esejās – lai arī pilsēta īsromānā tiek epizodiski "iestaigāta", Rokpeļņa dokumentālās prozas cienītāji droši vien izjutīs pastaigu trūkumu (lasiet – kultūrvēsturisku detaļu sulīguma neesamību). To atsver pievilcīgā valodas izveicība, kurā skaldošas, vēsu atsvešinājuma atmosfēru radošas teikumu konstrukcijas vienlaikus mijas ar skrupulozām, mākslinieciski izstrādātām pērlītēm, kā "modinātājpulksteņa dēmoniskā ārija" (17), "trūdu dekadentiskais aroms" (22), "sasodītie putekļu fani – pārblīvētie grāmatplaukti" (45), kas neviļus nodod Rokpelni kā tomēr primāri pilnasinīgu un talantīgu dzejnieku. Taisnīguma labad gan jāmin, ka "Muzejs" tomēr nesasniedz autora iepriekšējā romāna "Virtuālais Fausts" (2008) valodisko rotaļu līmeni.

Darba aktualitāti nosacīti stiprina pēdējā laika kultūras procesi un objektīvi uznirusī interese par mākslu – sākot ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju un pārveidi, arvien biežāk pieejamajiem izdevumiem un monogrāfijām par latviešu mākslas klasiku un laikmetīgajām tendencēm, beidzot ar ikdienas steigā garām skrienot uztvertajiem atgādinājumiem par veselu virkni brīnišķīgiem un intriģējošiem mākslas darbiem, kuriem joprojām nav pastāvīgas vietas valsts muzejos.

Īsromānā aptverto jautājumu loks lauztin laužas ārpus astoņdesmit sešu lappušu satvaram – vietumis šķiet, ka autors nav spējis izšķirties par labu kādai no aizsāktajām sižeta līnijām, tādēļ sakombinējis tās visas kopā. Arnis Koroševskis

Par savdabīgu muzeja priekšmetu nu ir kļuvusi paša autora paaudze – stagnācijas laika sadzīviskajā drūmumā un notrulinošajā bohēmā mītošā, deviņdesmito gadu ekonomiskajai nežēlībai caurizmaltā un 21. gadsimta sākumā liekā kultūras darbinieku saujiņa. Jānis Rokpelnis izvēlas laikmetu aplūkot trīs, vienam par otru drūmākiem, ar mākslas pasauli saistītu vīriešu acu pāriem, kas drīzāk fiksē ne tik daudz muzeja darba sadzīvi, bet gan drīzāk sliecas uzrādīt noteiktas katru laikmetu raksturojošas sociālas problēmas: teju vai neizbēgamo kultūras cilvēka nolemtību, mākslas darba rašanos caur personisku traģēdiju, nozaudētas gleznas meklēšanu un intriģējošu atpazīšanu, bailes par čekas maisu atvēršanu un visbeidzot – ekonomisko migrāciju un dzīvi svešumā. Mēģinājumu minētos procesus un parādības apvienot vienā īsprozas darbā nevar gluži uzskatīt par veiksmīgu.

Ja vairāki jaunākie latviešu prozas darbi nereti tiek kritizēti par pārlieku aizraušanos, nesamērīgu un izplūdušu apjomu, tad "Muzejs" diemžēl krīt otrā galējībā. Proti, koncentrētais un lakoniskais vēstījums nāk par sliktu pašam darbam. Tā visdrīzāk ir žanra problēma un no žanra izrietošie šķēršļi, kas radījuši vairākas nepiedodamas kļūdas. Īsromānā aptverto jautājumu loks lauztin laužas ārpus astoņdesmit sešu lappušu satvaram – vietumis šķiet, ka autors nav spējis izšķirties par labu kādai no aizsāktajām sižeta līnijām, tādēļ sakombinējis tās visas kopā. Rezultātā īsti netiek gūts ieskats nedz par mākslinieku vai mākslas zinātnieku pasaules aizkulisēm, nedz par pārējiem pavedieniem. Rodas sasteigta, salipināta un ar grūtībām īstenota literāra darba iespaids, lai gan tā sākotnējā iecere – literārs piemineklis savai paaudzei un atgādinājums par to, ka laiks iznīcina visu – pilnīgi iespējams, ir pilnībā izpildīta tieši ar lasītājam nepārejošo tukšuma sajūtu.


[1] Radio intervija "Jānis Rokpelnis: Romānā "Muzejs" gribēju restaurēt padomju laika sajūtas" Latvijas Radio raidījumā "Labrīt", 2017. gada 27. martā.

Tags

Jānis Rokpelnis recenzija

Comment Form