'Tik baltu, kā bijis, neko vairs nevar dabūt'. Māras Zālītes romāna 'Paradīzes putni' recenzija
Foto: DELFI

Nav aplami daudzināts, ka Māras Zālītes romāna "Pieci pirksti" turpinājums ilgstoši ierindojās starp gaidītākajām grāmatām jaunākajā latviešu literatūrā, taču vienlaikus jāatzīst, ka vārdkopai "Pirmās grāmatas beigas" visu šo četru gadu garumā piemita nemieru raisoša un varbūt pat savdabīgi disharmoniska pēcgarša.

Galu galā – ne velti "Billi" atceramies tieši ar Saulcerītes lelles uzšūšanu pēc teātra apmeklējuma, ar Rīgas kinoteātru tūri un sapņiem par oranžu apelsīnu vai ar divus latus vērtajiem uzdzīves priekiem karuseļa ratā – un ne tik daudz ar pelnu kulītes piestiprināšanu dziedāšanas skolotāja žaketei vai ar Valda Luksa literārā pulciņa aizkulisēm. Uzrakstīt spēcīgu un interesantu romāna turpinājumu ir ārkārtīgi ambiciozs un sarežģīts darbs pat pieredzējušam rakstniekam, bet vai maz ir iespējams radīt turpinājumu izcilam prozas darbam?

Gluži kā Laura, arī Māra Zālīte romānā "lec uz ecēšām", jo "tas ir tā vērts". Autore joprojām par svarīgāko uzskata savas pagātnes izzināšanu, kas bieži vien ir sāpīgs, taču nepieciešams process. Bruņošanās ar apņēmības pilno saucienu "Laura grib zināt!" nereti mijas ar pazemojuma un aizvainojuma piedzīvošanu – diviem būtiskiem "Paradīzes putnu" konceptiem. Ja romāna pirmajā grāmatā jaunās un neparastās reālijas mazajā Laurā raisīja intrigu un naivu prieku, tad šoreiz laikmets un lasītājam labi pazīstamie Māras Zālītes dēmoni (lasiet – sumpurņi) burtiski spraucas dzīvē un ar savu brutālo zemiskumu uzārda un šķeļ līdzcilvēku likteņus: emocionāla bēru runa "nesaskan ar marksisma-ļeņinisma mācību"; ir jāmelo par sociālistiskās saimniekošanas kursu apmeklēšanu, lai brīvajā laikā spētu sagaidīt no Sibīrijas mājās atgriežamies radinieci; no "ārpasaules" ienākusī limonāde, lodīšu pildspalva vai košļājamā gumija iemieso imperiālistisko ļaunumu; vietējā partorga dēls, Lauras klasesbiedrs, izrādās neaptēsts maita; visbeidzot – sirdi plosošā atskārsme, ka "mīļākie, labākie cilvēki taču visi viens otram melo" (126) un ka "tik baltu, kā bijis, neko nevar vairs dabūt". (112)

Būtisks ir arī aizritējušais laiks, ar to domājot ne vien atstatumu starp romāna pirmās un otrās daļas notikumiem, bet arī paša darba sasaisti ar mūsdienu situāciju. Laura ir paaugusies un Piecos pirkstos jeb vecajā ābelē vairs nevar vis ilgi nosēdēt, savukārt humors ir kļuvis mazliet dzēlīgāks, dzīves vērošana – ironiska rūgtuma pilnāka. Ar tādiem vārdiem kā "Sumpurnim visur rēgojas ienaidnieks. Zina, ko ēdis. Sumpurnis pieradis plosīt un nevar apstāties." (28) Zālīte atgādina, kādēļ Lauras stāsti ir jo sevišķi aktuāli šobaltdien. Romānā parādītais Hruščova laiks atklāj pēckara gados dzimušos kā vienu no pirmajām absolūtai sovjetizācijai pakļautajām paaudzēm, kuru plosa stāsti un apziņa par "aizliegto pagātni" un tālaika "pareizā" konjunktūra un audzināšana. Zālīte izcili parāda bērnus, kas uzdod būtiskus jautājumus par okupācijas varu un tās paradoksiem ("Neticēšu nemūžam, ka toreiz varēja mierīgi ņemt un aizlaist uz Romu, uz Parīzi. Tagad brīvībā nevar, bet toreiz nebrīvē varēja?"(16)) vai filozofiski cenšas uztvert laiku un sevi kā tā sastāvdaļu ("Ko Laurai dod tas, kas bijis? Tas bijis, šis bijis, viss bijis! Ko Laura ar to lai iesāk?" (206)).

Ja kādreiz esat netīšām saklausījuši mūzikas ierakstā smagu pianista izelpu vai lūpu nočāpstināšanu, klavieru āmurīšu berzēšanos un krēsla iečīkstēšanos, tad ziniet – Zālītes pieeja ir tieši tik personiska un pietuvināta. Un tā nav nejaušība. "Paradīzes putni" ir Māras Zālītes ģimenes folklora šī vārda tiešā nozīmē, jo grāmatā koncentrēti apkopotas gan dažādas mutvārdu pērles, gan nostāsti un noslēpumi, gan ģimenes paražas, gan vēsturiski reālā līdzāspastāvēšana šķietami mītiskajam un neticamajam. Un kādēļ gan ne? – ja reiz jau pati eksistēšana padomju režīmā ir tik absurda.

Itin visam romānā ir sava vieta un nozīme, katrs elements neuzbāzīgi un organiski iekļaujas Lauras pasaulē. Spilgti ir gan varu pārstāvošie aprobežotie plānprātiņi, gan sirdsšķīstie, taču savam laikam nepārprotami liekie cilvēki un dažādie dīvainīši. Savukārt mazo detaļu galerija ar brīnišķajiem bērna priekšstatiem un lingvistiskām asociāciju virtenēm (VAFā acīmredzot taisa vafeles, kamieļmaizītes un mākoņmaizītes, "ne jau Spīdolai nav, bet radioaparātam nav lampu" utt.) ir vēl pamatīgāka nekā rakstnieces iepriekšējā grāmatā. Ja vēlaties gūt kārtīgu un intonatīvi atšķirīgu ieskatu 60. gadu bērnības pasaulē, tad noteikti pēc "Paradīzes putnu" izlasīšanas neaizmirstiet par nesen izdoto, pārāk reti pieminēto Ingunas Cepītes "Ulsiku".

Teju katrs Lauras stāsts noslēdzas ar asprātīgi izsmeļošu atziņu, kas apstiprina Lauras novērojumu patiesumu vai to kultūrvēsturisko traģikomismu. Skrupulozi izstrādātā kompozīcija, valodas nianses, pārdomātais saturs un emocionāli spēcīgais fināls ne tikai tuvina rakstnieces darbu latviešu prozas virsotnēm, bet arī ļauj apstiprinoši atbildēt uz pirmajā rindkopā uzdoto jautājumu. Un – kā teiktu Laura – labi, ka pajautāju.

Source

Tags

Māra Zālīte recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form