Žurnāls 'Sans': Tušs atnācis. Artura Skuteļa saruna ar Gunti Bereli
Foto: Arturs Skutelis

Guntis Berelis (1961) ir viens no autoritatīvākajiem latviešu rakstniekiem un literatūras kritiķiem. Studējis fiziku un bibliotēku zinātnes Latvijas Universitātē, strādājis žurnālā "Karogs" (1989–1992 un 2003–2010), ir vairāku simtu literatūrkritisku rakstu autors. Pirmos literāros darbus sācis publicēt 1986. gadā, par eseju krājumu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs" (2001) un romānu "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem" (2007) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar Gunti Bereli tiekamies 2015. gada vasarā. Sarunā pievēršamies viņa jaunākajam romānam "Vārdiem nebija vietas" un tā galvenajam varonim Tušam, tikumībai un necenzētai leksikai, literatūras teorijai un kritikai, lasīšanas un dzīves pieredzei. Un ne vārda par postmodernismu.

Vai kaut kas būtiski mainītos, ja romāns "Vārdiem nebija vietas" nebūtu piesaistīts vēsturisko romānu sērijai "Mēs. Latvija, XX gadsimts"?

Vispirms jāskatās uz to, kāda tā sērija ir iecerēta. Tas, man liekas, publiski nekad nav bijis uzsvērts, bet, kad Gundega Repše meklēja rokā visu šo rakstnieku kompāniju, bija skaidrs, ka katrs rakstīs patstāvīgu romānu, absolūti neorientējoties uz tādu žanru kā vēsturiskais romāns. Īstenībā spēkā bija viens vienīgs noteikums - darbībai jānotiek laikposmā, ko autors pats ir izvēlējies. Vārdu sakot, jau no paša sākuma bija vienošanās, ka mēs neorientējamies uz kanoniem un tie nav nekādi vēsturiskie komiksi.

Patlaban ir iznākuši četri romāni, pavisam drīz gaidāms piektais - un, domājams, jau tagad ir puslīdz skaidrs, ka šāda attieksme ir attaisnojusies. Māris Bērziņš vispirmām kārtām ir rakstnieks Bērziņš, tāpat Bankovskis, Zebris un, ceru, Berelis arī, un tikai otrām kārtām viņi piedalās pasākumā, kura mērķis... Nu, es pat neņemos mērķi formulēt, lai neiebrauktu purvā. Pārdomāt 20. gadsimta pieredzi? Vienkārši uzrakstīt 13 labus romānus, kas kopumā fiksē mūslaiku rakstnieka skatījumu uz 20. gadsimtu? Droši vien katram tas mērķis un iecere drusciņ atšķirīga, bet tieši tas sērijai piešķir unikalitāti. Pēc kādiem gadiem, kad būs iznākuši visi romāni, šī sērija būtībā rādīs pašreizējo prozas līmeni.

Bet saistībā ar manu gabalu... saproti, romāns - tas ir diezgan... tie ir vismaz divi trīs gadi, kad tu pilnībā esi viņā iekšā, kad tas ir galvenais, ko tu dari, un visas pārējās esamības norises kaut kādā mērā pakārtotas romānam. Jo, redz, romāns jau netop rakstīts no pirmā vārda līdz beigu punktam.

Romāns drīzāk izaug, vismaz man tā ir, apmēram kā baloniņš - viņš pūšas un aug vienlaikus uz visām pusēm, teksts tiek rakstīts vienlaikus no pārdesmit vietām pārdesmit dažādos virzienos, un romāns jau bija korektūrā, kad es vēl šo to rakstīju klāt, šo to metu nost - liekas, beigu galā biju tik ļoti aizrāvies ar īsināšanu, ka izlidoja laukā kāda trešā daļa no teksta, šo to pārtaisīju, nemaz nerunājot par to, ka abi mani redaktori - Dace Sparāne un Vents Zvaigzne - arī sirsnīgi un neganti ķidāja tekstu. Taisnību sakot, ja nebūtu Gundegas Repšes inspirācijas no malas, neesmu pārliecināts, ka būtu uzdrošinājies ķerties pie tāda pasākuma, par kura gala iznākumu man ir visai aptuvens priekšstats. Kaut gan - laikam Heidegers reiz izteicās, ka svarīgākais esot darīt to, par ko tu nezini, kas tas ir, tikai tādā manierē var ko jēdzīgu sadarīt. Vai arī - smagi izgāzties.

Bet kaut kāda līdzīga ideja - arī saistīta ar vēstures būšanām - man jau ilgi muļļājās pa galvu. Tāpēc jau tajā vakarā, kad es saņēmu no Gundegas vēstuli, būtībā uzreiz teicu, ka jā, piekrītu, ka man ir skaidrs, par ko rakstīt. Pirms tam gadiem netiku vaļā no idejas par hernhūtiešiem, par kuriem kādreiz ļoti interesējos. 18. gadsimtā bija posms, kad viņi bija aizliegti, un tad tajā iespējamajā romānā darbība ritētu šai laikposmā, uzmanības centrā būtu tāds pats klaidonis, kurš klīstu gan ne pa Kurzemi, bet pa Vidzemi, protams, nekāda ķiņa tur nebūtu, tā vietā tur būtu hernhūtieši ar visu savu moralizēšanu, maniakālo rakstīttieksmi un slepenajām sapulcēm.

et es nezinu, vai es to uzrakstītu. Jo, redzi, ar lielo prozu ir tā - ja tu viņai neķeries klāt, tad paiet kāds laiks, un tas gabals apziņā vienkārši atstiepj kājas, ideja ir palikusi, bet vairs nav iekāriena tai ķerties klāt. Man ir viens gabals, kas tā nobeidzās, starp citu, ļoti interesants būtu sanācis, sauktos - "Uliss. Pēdējais ceļojums".

Darbība notiktu Senajā Grieķijā, mītu laikmetā, uzmanības centrā būtu Odisejs - vecs, vecs Odisejs, kurš dzīvo savā mazajā valstiņā, Itakā, visi par viņu smejas, sieva par viņu ņirgājas, bērni apceļ un neklausa, un tad viņš beidzot savāc savus vecos cīņu biedrus un dodas pēdējā ceļojumā. Un noslēgums bija iecerēts tāds - Dantes "Dievišķajā komēdijā" tas ir rakstīts - Odisejs kuģo un ierauga ugunīgu kalnu, un brauc uz to. Bet viņam ir ceļabiedrs, kurš to visu ir reģistrējis, - mazs puika, kuru sauc Homērs un kurš ir uzrakstījis to romānu. Joprojām žēl, ka man tā ideja nobeidzās. Kaut kādus fragmentus uzrakstīju, bet tad vairs neķēros klāt. Miskaste droši vien ir pasaulē aizraujošākā bibliotēka, jo tur atrodami visi iecerētie, bet neuzrakstītie teksti. Lūk, un ar "Vārdiem nebija vietas", iespējams, būtu sanācis tāpat - tomēr vajag uzdrošināšanos un inspirāciju no ārpuses, un spiedienu, pacietību un iecietību no izdevējas, kas ir ļoti spēcīgs arguments, lai iecerēto īstenotu.

Man likās precīzs vairāku recenzentu novērojums par to, ka romānā "Vārdiem nebija vietas" ir jūtama naturālisma autoru ietekme, bieži minēts arī Andreja Upīša vārds. Saki, cik svarīgas rakstniekam ir padziļinātas zināšanas par literatūras vēsturi un teoriju?

Uz tik vispārīgu jautājumu diez vai var atbildēt ar simtprocentīgi pareizu atbildi. Cik to rakstītāju, tik to variantu. Ja tagad paskatās recenzijas par manu romānu un saliek tabuliņā visus rakstnieku vārdus, kas recenzentu skatījumā mani iespaidojuši, tur sanāktu vai visa literatūras vēsture.

Jebkuru tekstu vienmēr ir iespaidojušas divas autora pieredzes: dzīvošanas pieredze un lasīšanas pieredze. Citiem vārdiem sakot - parādi man savu romānu, un es pateikšu, ko tu esi lasījis. Un lasīšanas pieredze bieži vien ir vismaz tikpat svarīga, cik dzīvošanas pieredze. Tikai tā ir izveidojies, ka vērtību hierarhijā lasīšanas pieredze ir visu laiku atbīdīta perifērijā, kas ir galīgi greizi. Gluži tāpat kā esamības pieredze iespaido un veido literatūru, arī lasīšanas/rakstīšanas pieredze iespaido un veido esamību. Viņas abas viena otru papildina un saplūst vienā veselumā, ko nav jēgas sadalīt. Bet ietekmes vienmēr nāk no divām pusēm.

Saistībā ar naturālismu - no tā es pilnībā kratos vaļā. Savā laikā naturālisms ir izveidojies kā izmisīgi samākslots centiens definēt kaut ko, kas būtu atšķirīgs no tīri klasiskā reālisma, bet kas būtībā tas pats vien ir. Bet par Upīti - jā. Re, man plauktā pašā priekšā joprojām stāv viņa "Zelts", kuru gan es nekrāmētu naturālisma plauktiņā. Man pat bija doma... bet tā nerealizējās, jo tad tas būtu cits romāns. Redzi, "Zeltā" ir visskaistākais un grandiozākais žūpības apraksts latviešu literatūrā - 300 lappušu garumā Sveilis nepārtraukti plītē. Man pat bija doma, ka Tušs un visi tie kinošņiki vienā brīdī satiek Sveili, kas ālējas pa Ventspili. Bet tad tā būtu jauna sižeta līnija, un tad jau būtu sanācis kaut kas pavisam cits.

Taču ir viena ietekme, kuru es atzīstu un pats esmu fiksējis, bet diez vai kāds viņu spēs uzķert, jo tie konteksti tik bezgala tālu viens no otra, ka vispiekasīgākais lasītājs paralēles nevarēs saskatīt. Tas ir Kormaks Makārtijs, nevis viņa slavenais "Ceļš", kas tulkots arī latviski, bet "Asiņainais meridiāns" un citi mežonīgo rietumu gabali. Un, protams, nevis sižetiskas paralēles - tādu tur nemaz nevar būt - vai personāžu veidojums, bet drīzāk tāda kā intonācija, autora ironiskā attieksme pret personāžiem, kas tiek cītīgi slēpta un slāpēta, bet tomēr pastāv... No vienas puses - Makārtijs raksta it kā "vēsi", vienkārši tikai fiksē notikumus un pat ar elegantiem aforismiem nebārstās, kaut gan šo mākslu viņš pieprot augstā līmenī, no otras - autora ironiskais un visu apšaubošais smīns jūtams viscaur, pat par sevi viņš nemitīgi smīkņā.

Nekas nav tā, kā rakstīts, viss ir nedrošs, grīļīgs, caurspīdīgs, katrs lasītājs tekstā izlasīs savu romānu. Kaut gan - joprojām neņemos pateikt, kas mani tik ļoti aizķēra Makārtija prozā, bet, kad pirmo reizi lasīju, man uzreiz bija skaidrs - jā, šitas ir pareizais virziens, tā es gan nekad nerakstīšu, bet virziens mani interesē. Nu, skolotājus arī vajag mācēt izvēlēties. Vēl par paralēlēm interesanti - kāds lasītājs, t. i., normāls lasītājs, ne kritiķis, pavēstīja, ka viņam skaidrs, no kuras puses vēji pūš, - Kamī "Svešinieks", un tad man arī pieleca, ka, jā, "Svešinieks" tur kaut kur tālu fonā grozījies, bet pats to neesmu apzinājies. Tas ir tas pats, ko es jau teicu, - lasīšanas pieredze ir ārkārtīgi svarīga. Autors var arī neapzināties, no kā iespaidojies, bet tie iespaidi sēž kaut kur viņa apziņas zemslāņos un vienubrīd nospēlē savu lomu.

Par Tušu. Vai Tušs ir Piektā gada revolūcijas produkts?

Nē. Absolūti nē. Nedomāju, ka viņu vajadzētu piešūt konkrētam laikposmam un vispār meklēt kaut kādas "galvenās idejas" vai ko tamlīdzīgu. Romāns vienmēr ir kaut kas vairāk par "galveno ideju". Drīzāk es teiktu, ka Tušs ir neuzkrītošais, mazais cilvēks, kādi mums visriņķī miljoniem. Viņš pats varbūt nemaz nav ļauns, bet tieši uz tādiem balstās pasaules ļaunums, jo, ja tādu cilvēku nebūtu, karš nebūtu iespējams. Varbūt tāds dzīvo tepat, man kaimiņos, nāk pretī pa ielu, stāv krogā pie bāra letes. Bet viņa slēptā agresija realizējas tikai tad, kad sociālā situācija ļauj tai nesodīti realizēties. Pēkšņi notiek kaut kāds klikšķis - un normālais kaimiņš, klasesbiedrs vai pudeles brālis pārvēršas maniakā un kārtīgā urlā, kā viena recenzente viņu nokrustīja.

Pasaule ir pilna ar tādiem Tušiem, tikai viņi atklājas noteiktos apstākļos, nelaime vien tā, ka mēs nevaram paredzēt, kurš pārkvalificēsies par urlu, kurš - saglabās cilvēcību. Ļoti augstu vērtēju Māra Bērziņa romānu "Svina garša", kas arī iznāca šajā sērijā. Būtībā Bērziņš raksta par to pašu, par ko es, tikai tā ir monētas otra puse, par cilvēkiem, kas, neraugoties ne uz kādiem baisiem laikiem, negrib un pat nespēj kļūt par urlām. Kāpēc tas tā ir - protams, kārtējais neatbildamais jautājums.

Jautājums par iemesliem - kāpēc tādi Tuši pastāv - tevi neinteresē?

Nē. Atbildes nav. Tāds ir cilvēks: dažam bremzes ir, dažam nav.

Ņemot vērā, ka "tikumība" šobrīd ir viens no atslēgvārdiem cenzūrai un politiķu reitingu celšanai, vai tev nebija baiļu vai varbūt drīzāk - cerību, ka "Vārdiem nebija vietas" kāds sašutis valstsvīrs nodēvēs par amorālu, netikumisku un tamlīdzīgi un liks šķēršļus romāna izplatībai?

Labi, politiķi nav īsti normāli, bet vispār jau jebkurš normāls politiķis vai ierēdnis saprot, ka, ja viņš vērsīsies pret vienu rakstnieku, tad sacelsies tāda jezga, ka viņam gluži vienkārši nāksies atstāt amatu. Stipri šaubos, vai mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams, kaut gan - nupat izlasīju azerbaidžāņa Eķrema Eilisli romānu "Milzu sastrēgums". Pilns komplekts - autors pasludināts par nācijas nodevēju, viņa grāmatas dedzinātas ugunskuros un staipītas simboliskā zārkā pa Baku ielām, kāda partija izsludinājusi atlīdzību varonim, kurš nogriezīs Eilisli ausis.

Tas viss - pirms dažiem gadiem valstī, kuru pieņemts uzskatīt ja ne gluži par demokrātisku, tad vismaz par civilizētu. Taču tikai totalitārās sistēmās literatūra var kādu aizskart tik ļoti, ka tas iedarbinās varas mehānismus. Puslīdz normālā sabiedrībā mūslaikos literatūrai ir ārkārtīgi mazs svars. Galu galā - ja nepatīk, var taču vienkārši nelasīt.

Saprotams, skolu programmās šis romāns nebūs, tas ir loģiski - ne jau kādu baisu ainu dēļ, bet gan leksikas. Zini, tāda ir mana pārliecība - latviešu valodā nav un nemaz nevar būt rupju vārdu, ko parasti apzīmē ar jēdzienu "necenzētā leksika".

Tas, ka mēs "p‑vārdus" vairs nelietojam, ir vienkārši pārāk iesīkstējies kristīgās ticības iespaids. Visi tie vārdi ir izcenzēti gan no literatūras, gan no ikdienas, gluži tāpat kā izcenzēta erotika. Bet es labi atceros, kā mana vecmāmiņa - tipiska lauciniece, dzimusi 20. gadsimta sākumā - bez kādām bremzēm lietoja šos "p‑vārdiņus", viņa nelamājās, bet vienkārši nosauca pareizajā vārdā dažas cilvēka detaļas, ja radās nepieciešamība, nevis izlīdzējās ar nelatviskiem eifēmismiem.

Es nupat biju pabeidzis romānu lasīt un pēc pāris stundām lidostas skaļrunī dzirdēju, ka dispečere sauc uz reisu kādu vīru uzvārdā Tušs, - esot bijis pēdējais iekāpšanas brīdis.

Nu jau nu gan!

Jā, man likās interesanti, ka viņš man ir no mājām atsekojis līdzi. Saki, vai tev nav gadījies tā, ka paša izdomātie varoņi turpina būt līdzās pēc romāna pabeigšanas?

Nē, varbūt ne tik burtiski, bet es jau viņus nemeklēju. Vispār bija tāds gadījums - grāmata tikko iznākusi, vienrīt pamostos, izlienu ārā no migas, izeju virtuvē, Sandra drūmā balsī paziņo: "Tušs atnācis." Izrādās, tepat kaimiņos, Ģertrūdes ielā, uzradies dedzinātājs - atgādināšu, ka Tušam ļoti gāja pie sirds māju un muižu dedzināšana, - un nosvilinājis pāris šķūnīšus.

Šādas sīkas sakritības gan varbūt ir amizantas un interesantas, bet nekad neesmu meklējis savu personāžu spoguļattēlus reālajā pasaulē. Vēl vairāk - es pat nedomāju par romāna varoņiem kā par cilvēkiem, es daudz vairāk domāju par to, lai viss gabals būtu labi uzrakstīts. Par tekstu es domāju daudz lielākā mērā, nekā par varoni kā par konkrētu cilvēku, kurā vajag iepūst dzīvību. Un, ja būs labi uzrakstīts, - pilnīgi vienalga, par ko es rakstu -, tad tur būs arī viņš, varonis, iekšā, pats izlīdīs no teksta zemslāņiem un atdzīvosies.

Vai vari definēt, ko, tavuprāt, nozīmē labi uzrakstīts teksts? Ar ko tas atšķiras no tāda, kas tāds nav?

Nē, nevaru. Nupat biju pavisam jauno autoru "Aicinājuma" nometnē, nolasīju pāris lekcijas un recenzēju viņu tekstiņus. Cita starpā pavēstīju bezgala dziļu domu - tā gan jau pārāk bieži atkārtota, bet aktuāla visos laikos, ka "labi uzrakstīts ir: pareizie vārdi pareizajā kārtībā." Klusuma brīdis. Bija skaidri redzams, ka bērneļi saspringti domā. Un skaidri redzams, ka viņiem kaut kas nepielec. Bet protams, ka nepielec! Jo tur uzreiz rodas divi jautājumi: kādi tad ir tie "pareizie vārdi" un kāda tad ir tā "pareizā kārtība"? Bezgala dziļā doma ir parasts aloģisms.

Redzi, to, ka tie pareizie vārdi ir salikušies pareizajā kārtībā, var ieraudzīt tikai tad, kad tas teksts ir uzrakstīts. Pirms tam to nevar izdomāt. Tas ir absurdi, bet tomēr par kaut ko liecina. Man liekas, ka mākslas būšanā var tuvoties rezultātam tikai caur šādiem absurdiem un paradoksāliem domu mežģījumiem, jo, tiklīdz tu kaut ko loģiski definēsi, tad skaidrs, ka tas būs vienpusīgi un aplami. Vispirms teksts jāuzraksta - un tikai tad tu varēsi spriest, cik pareizi tie vārdi un cik pareiza kārtība.

Vai tik eksaktā gadsimtā kā 21. ir kāds svarīgs jautājums, uz ko var atbildēt literatūra, bet nevar, piemēram, fizika?

Fizika lielā mērā ir literatūra. Vairs neatceros, kurš, bet viens no Nobela prēmijas laureātiem, varbūt Nils Bors vai vēl kāds no tās plejādes, teica apmēram šādu frāzi: "Patiesa teorija ir skaista teorija." Tas ļoti labi raksturo fizikas attieksmi - viņa arī domā metaforās, tikai viņas valoda ir vēl sarežģītāka nekā literatūras valoda, tās ir formulas, kuru sapratnei ar vienu augstskolas pabeigšanu nepietiek.

Teorijas ir pieņemtas, bet, vai tas viss kaut kādā mērā atbilst realitātei, neuzdodot jautājumu, kas tad ir realitāte un vai tāda pastāv, - tas ir ļoti apšaubāmi. Ir vērts palasīt fizikas vai astronomijas dižgaru memuārus - visi vienā balsī apgalvo, ka neviena no viņu sagudrotajām teorijām nespēj izskaidrot vai vismaz aprakstīt realitāti. Visas ir aplamas un atbilst realitātei tikai atsevišķos gadījumos noteiktās situācijās.

Tātad pretstata starp mākslu un zinātni nemaz nav.

Nav. Vienkārši valodas ir atšķirīgas.

Tu reiz teici, ka latviešu literatūrā vairs nav literatūras kritikas. Kā ir šobrīd?

Tas process norisa apmēram šādi: padomju laiku norietā, ap 1989.-1990. gadu, latviešu literatūras kritika beidzās sakarā ar to, ka visu presi pārņēma politiskās būšanas. Padomju laikā bija profesionāla un nopietna kritika, neraugoties ne uz kādiem socreālisma uzslāņojumiem, bet to balstīja uz divu roku pirkstiem saskaitāmi ārkārtīgi spoži kritiķi, kā, piemēram, Inta Čaklā, Harijs Hiršs vai Ruta Veidemane.

Gluži loģiski, ka viņi neatstāja pēctecību, jo sākās absolūti cits laiks, absolūti cita literatūra, kurai, varbūt izņemot mani, nebija savu kritiķu. Manas pirmās recenzijas tika publicētas 1987. gadā, un man vēl kaut kā sanāca tos laikus sasiet kopā, un ar Hiršu arī paveicās šņabi sadzert un izdiskutēt vai visu latviešu literatūras vēsturi.

Viņa "Prozas poētika" - tā ir būtībā visas padomju laika literatūrkritikas kvintesence. Ja arī kāda pēctecība palika, tad tā bija augusi ne gluži sociālistiskā reālisma, bet absolūtā reālisma vidē, un tai literatūrai, kas radās 1990. gados, tā, protams, nederēja - tur vajadzēja pilnīgi citus domāšanas principus, citus domāšanas kodus un literatūras uztveri.

Vienu brīdi tiešām bija tā, ka kritika bija pagalam, to es varu pateikt ar pilnu pārliecību, jo es tajā laikā strādāju "Karogā" un ārkārtīgi labi atceros, cik briesmīgi grūti bija saķert rokā kādu recenziju un kritisku apceri. No vienas puses - vecākās ģenerācijas stājās rakstīt, no otras - jaunāka vēl nebija parādījusies, tāpēc tiešām izveidojās tāds kā pārrāvums.

Literatūras vēsturnieki - jā, tie gāza iekšā tekstu lērumus, tāpēc varbūt tas pārrāvums zināmā mērā tika nomaskēts, bet pielauzt kādu uzrakstīt kaut ko kritisku vienkārši nebija iespējams. Vēl pat 2000. gadu vidū kultūras presē bija līdzīga ķibele. Bet tagad tas pamazām sāk iekustēties, un tas notiek tieši pēdējos gados, kad parādījās "Ubi Sunt", "Punctum", tagad arī "Sans". Ir gan "Domuzīme", gan "Latvju teksti", arī "Lauku avīze" un "Diena", kur šis tas tiek publicēts. Tas gausi iekustas, bet es itin cerīgi skatos uz tuvāko nākotni.

Un tu pats šobrīd aktīvāk neraksti literatūras kritiku, jo... nav intereses, nav laika?

Nē. Tas ir mazliet sarežģītāk. Kritiku esmu sarakstījis baigo blāķi - kopumā sanāk ap 700 rakstiem, kas, manuprāt, ir ļoti nopietns daudzums, plus trīs grāmatas. Ar visu to kritisko padarīšanu man ir izdevies uztaisīt kaut kādu - labi, neteiksim teoriju, bet - literatūras koncepciju, kas ir izklāstīta grāmatas "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs" pēdējā nodaļā. Kaut kādā mērā šī teorija ir pabeigta. Bet kultūrā teorijai tikai tad ir jēga, ja cilvēks to uztaisa, pēc tam no tās atsakās, iet citā virzienā un, ja vien ir iekšā, vēl pašrocīgi nograuj to koncepciju.

Pavisam klasisks piemērs - Rolāns Barts. Viņš gandrīz vai viens pats uztaisīja strukturālismu, tad nospļāvās uz to, uztaisīja poststrukturālismu, tad viņam piegriezās arī tas, un viņš sāka rakstīt atkal kaut ko citu. Mūža laikā viņš uztaisīja trīs atšķirīgas lietas. Lielākais viņa nopelns ir nevis tas, ka viņš inspirēja strukturālisma domu, bet gan tas, ka Barts bija spējīgs no strukturālisma atteikties un pasākt ko citu, bet tikpat unikālu.

Kultūras būtība tak meklējama nevis gatavos mākslas darbos, bet faktā, ka nemitīgi notiek kustība, un nav pat svarīgi, kādā virzienā šī kustība notiek, - galvenais, ka miera nav, domas nesastingst un nepārvēršas amorfā bieķēzī. Savukārt es esmu palicis turpat, kur pirms padsmit gadiem. Es zinu, ka joprojām varu rakstīt ļoti normālu kritiku un arī laiku pa laikam šo to uzrakstīšu, bet tāpat apjēdzu, ka tā jebkurā gadījumā kaut kādā mērā būs pašatkārtošanās. Ne tāpēc, ka es būtu palicis stulbāks, bet tāpēc, ka man prāts pašlaik skatās citā virzienā un ne par kādām koncepcijām man vispār negribas domāt.

Tā koncepcija jau nav klucīšu spēle - to nevar uzreiz salikt kopā, tā top ilgus gadus, kamēr sanāk, un tā dabīgi attīstās. Es pirms brīža salīdzināju romānu ar baloniņu, kurš vienmērīgi izplešas. To pašu var teikt par jebkuru teoriju - viņa nevis tiek uzkonstruēta, bet mazpamazām izaug.

Vai rakstniekam, pēc tavām domām, ir jābūt politisko un sabiedrisko notikumu komentētājam?

Šādu prasību nevar absolutizēt. Ir rakstnieki, kuriem politiskā aktivitāte ir iekšā, un ir tādi, kuri ieslēdzas ziloņkaula tornī, un nevar teikt, ka viens dzīvotu pareizi, otrs ne. Reiz, intervējot Uldi Bērziņu, cita starpā apvaicājos: "Tu reizēm uzraksti arī politiskus pantiņus. Kas tas ir? Reakcija uz sociālo pasūtījumu? Tu jūti pienākumu kaut kādā veidā reaģēt?" Uldis vienkārši paraustīja plecus un teica: "Zini, ja es politisku notikumu pārdzīvoju tikpat asi kā pārdzīvoju kādu notikumu valodā vai valodās, protams, es uz to reaģēju ar dzejoli."

Ja rakstniekam vispār ir kāds pienākums, tas ir rakstīt jēdzīgas grāmatas - protams, zinu, ka apzīmējums "jēdzīga grāmata" ir tik daudzizsakošs, ka īstenībā neizsaka neko -, nevis noņemties ar to, kas mūslaiku sabiedrībā ir žurnālistu darbs. Bet, ja viņam piemīt tāda nosliece - komentēt sociālos procesus, kāpēc gan ne, varbūt kādu prātīgu vārdu pateiks vai, vēl labāk, uzrakstīs neganti kodīgu un aktuālu romānu.

Vai tu lasi e‑grāmatas?

90% no tā, ko es izlasu, ir datorā vai planšetē. Papīra grāmatas es lasu tikai tādā gadījumā, ja nevaru dabūt no izdevēja maketu vai manuskriptu. It kā bezmaz pilnībā būtu atradis no papīra grāmatas. Iespējams, es esmu viens no pirmajiem Latvijā, kas sāka šādi lasīt, - tas bija 1990. gadu otrajā pusē, kad internets vēl bija jauns un dārgs, bija iezvanpieejas un tika skaitīts katrs kilobaits, kas nokačāts no interneta.

Krievi tolaik sāka taisīt pirmās pirātiskās e‑bibliotēkas, un visa šī padarīšana mani tik ļoti aizrāva, ka tēmā iebraucu pamatīgi un dziļi. Pieļauju, man vienam no pirmajiem Latvijā parādījās e‑lasīklis, vēl tolaik, kad nebija iznācis "Amazon Kindle", esmu arī diezgan daudz rakstījis par šo tēmu. Man tajā kastē (rāda uz datoru) ir iekšā kādas 100 000 grāmatas. Tikai dieva dēļ neprasi, kam man viņas ir vajadzīgas (smejas)! Pats par sevi saprotams, ka lielāko daļu no tām neizlasīšu un droši vien pat neieskatīšos, bet sajūta ir laba, ka visas pasaules literatūras vēsture atrodas pāris klikšķu attālumā.

Varbūt tas noder darbam?

Vienkārši ir patīkama sajūta, ka viņas tur ir, ilgos gados savāktas. Tagad es jau esmu nospļāvies un neko īpaši vairs nevācu un nemeklēju, tāpat zinu, ka, ja kaut ko konkrētu vajadzēs, es atradīšu. Man visa tā e‑grāmatu padarīšana ļoti patīk, bet tai pašā laikā es ļoti labi saprotu to cilvēku, kurš pasaka, ka tomēr tā rokās paturamā un vēl apostāmā priekšmeta sajūta ir vajadzīga, - manuprāt, lai lasītu e‑grāmatu, vienkārši vajag ieradumu.

Protams, es arī pirmos gadus, kad lasīju datorā, daudz vairāk lasīju papīra grāmatas. Tolaik arī man likās, ka papīra grāmata tomēr ir kas pareizāks. Bet tas kaut kā pamazām padzisa. Kaut kad 2000. gadu sākumā ieviesu tādu lietu kā plaukstdators - mūsdienās tas pats, kas telefons, tikai bez zvanīšanas funkcijas. Reāli tas nebija nekam citam izmantojams, tikai lasīšanai, bet toties ļoti labi. Man ne prātā nenāk cildināt vai pelt e‑grāmatas, vienkārši tās ir vienas un tās pašas padarīšanas divas atšķirīgas izpausmes.

Mēs "Sanā" esam runājuši par to, ka varbūt līdzīgi tam, kā mēs šajās dienās mēģinām lasītājam parādīt e‑grāmatas priekšrocības, tā pēc gadiem piecdesmit drukātu grāmatu izdevēji prātos par to, kā pārliecināt lasītāju, ka arī drukātai grāmatai ir savi plusi.

Es domāju, ka tie nebūs piecdesmit gadi, tas sāksies pavisam drīz, arī Latvijā. Šī jaunā tīņu vecuma ģenerācija, kas pašlaik klausās visu laiku mūziku no saviem telefoniem, - kad viņi paaugsies līdz normālam lasītāju līmenim un sāks pelnīt... viņi taču visu dara telefonā, un viņiem tas liekas pilnīgi pašsaprotami. Skaidrs, ka viņi lasīs e‑grāmatas. Lūk, mana vecuma cilvēkiem telefons joprojām ir instruments, ar kuru var piezvanīt, nevis tāds esamības centrs, kurā iekšā ir viss. Bet tie bērneļi tagad ir no sākta gala tā auguši - telefonā ir mūzika, spēlītes, visa pasaule internetā iekšā, sarunas, pīkstuļi, fotogrāfijas, jācer, arī grāmatas un viss pārējais.
Tai paaudzei jāpaaug līdz vecumam, kad viņi paši sāks pirkt e‑grāmatas, un tas notiks desmit, padsmit gadu laikā. Pasaulē tas jau ir noticies - paskaties, vēl pirms gadiem pieciem ar sajūsmu tika publicēti grafiki, cik procentu pret iespiesto grāmatu skaitu ir e‑grāmatas, tur bija 7-10 vai labākajā gadījumā padsmit procenti. Tagad tas ir pašsaprotami, ka ir puse uz pusi.
E‑grāmatas ļoti bieži, pēc "Amazon" datiem, pārsniedz drukātu grāmatu skaitu. Un Latvijā briesmīgi to lietu bremzē trūcīgie cilvēki, jo, redzi, ja e‑grāmata maksā tikpat, cik papīra grāmata, tad ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks, ja vien viņam būs izvēles iespēja, izvēlēsies papīra grāmatu, jo ar to viņš nopērk priekšmetu, ko var ielikt plauktā, ne tikai tiesības lasīt.

Tags

Gundega Repše Amazon Nobela prēmija Žurnāls Sans Guntis Berelis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form