Timpāni pret pērkonu un Mālers plus deviņos grādos
Pašlaik Juri Žagaru visvairāk uztrauc tas, kāds laiks būs 6. augustā, kad Cēsu Pils parka estrādē tiks izrādīts Geršvina operas "Porgijs un Besa" koncertiestudējums. "Novērots, ka laiks Cēsīs jūlija beigās un augusta sākumā ir labs, un šim megaprojektam tiešām nevajadzētu notikt lietū. Parasti jau gan mums paveicas, debesis atveras un viss ir kārtībā," atzīst Juris. Izrādās, arī par laika apstākļiem festivālā stāstu netrūkst. Piemēram, kad pagājušogad parka estrādē bija iecerēts Mālera simfonijas atskaņojums, sinoptiķi tās dienas vakarā solīja vien plus deviņus grādus. "Orķestra (LNSO) arodbiedrība man teica: Žagara kungs, ja būs plus 18 grādi, mēs varbūt vēl spēlēsim, bet zemākā temperatūrā to nevaram darīt, jo noskaņojas instrumenti." Apsolīju, ka koncerta vakarā uz skatuves būs vismaz plus 20 grādi; parakstīju arī attiecīgu līgumu." Jurim solījumu izdevies izpildīt, pa visu Latviju sameklējot un uz skatuves novietojot pietiekami daudz gāzes sildītāju. "Protams, tas bija risks – salikt sildītājus tik tuvu vienu otram tā, ka mūziķi paliktu bez skābekļa." Taču laimīgā kārtā šajā vakarā pūtis neliels vējiņš, tāpēc viss beidzies laimīgi, un tas bija patiešām brīnišķīgs koncerts. Tiesa, pēc koncerta LNSO pirmo vijoļu grupas koncertmeistars Raimonds Ozols smējies – lai gan rokām bijis silti, kājas tomēr esot salušas, tāpēc nākamajā reizē būšot jāpadomā arī par to, kā nodrošināt, lai mūziķiem nesalst kājas.
Apmeklētājiem droši vien vēl ilgi atmiņā paliks reize, kad Cēsu sporta hallē spēlēja "Sinfonietta Rīga", bet ārā skanēja tādi pērkona grāvieni, ka daudzi nesaprata, kas īsti skan skaļāk – timpāni vai pērkons, un vai tas ir speciāls skaņas efekts." Tā ir tā festivāla burvība un komandas darba prieks, jo – ir tik daudz negaidītu brīžu un ir ļoti interesanti skatīties, kā tas viss saslēdzas, radot, piemēram, neparedzētas performances, kā tas bija šī koncerta laikā, kad daba saspēlējās ar orķestri," uzskata Juris Žagars.
