Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: LETA

Šobrīd vēl nezinām, kad klātienē varēsim baudīt teātra, operas un baleta izrādes. Jau teju divus mēnešus durvis apmeklētājiem slēdzis arī Baltais nams – Latvijas Nacionālā opera. Šajā laikā, kad uz Latvijas Nacionālās operas skatuves un gaiteņos valda klusums, varam tajos ēkas nostūros, ko ikdienā nepamanām, vai nepievēršam uzmanību. Piedāvājam stāstus un faktus, kas, iespējams, līdz šim bijuši mazāk zināmi, bet ļaus uz vienu no skaistākajām Rīgas ēkām paraudzīties jau ar zinošāku skatienu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Desmit tonnu smagais dzelzs priekškars

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Publicitātes foto

Lielās zāles skatuves priekškars, kurā bija skatāmas teātra fasādes spārnotās lauvas, ir mainīts vairākkārt. Pēc 1882. gada ugunsgrēka, kurā fiziski gāja bojā 1863. gadā gleznotais pirmais skatuves priekškars, Hannoveres Galma teātra gleznotājs Žans Robērs Martēns 1887. gadā to atjaunoja. Vienlaicīgi ar šī priekškara atjaunošanu – kā garantija pret ugunsgrēka strauju izplatīšanos ēkā – tika uzstādīts arī dzelzs priekškars, izgatavots Bolderājas mašīnfabrikā. Publikai bija iespēja ierasties desmit minūtes pirms katras izrādes, lai redzētu mirkli, kurā, paceļoties dzelzs priekškaram, parādās "vecs paziņa" – pēc Ludviga Bonšteta skices gleznotais Martēna priekškars.

Skats no LNO gaismotāju tiltiņa

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Foto: Monta Tīģere. Gaismotāja skats uz Marisa Jansona diriģētā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertu, 2018.

Operdziedātājs, režisors un rakstnieks Mariss Vētra savā atmiņu grāmatā "Mans Baltais nams" (1954) raksta: "Ja gribēji nolēkt, varēji būt drošs, ka nedzīvosi. Tilti bij šauri. To grīda bij klāta dēlīšu atstarpēm. Drusku ātrākā solī kustoties pār to, acij pazuda dēlīši un tikai atstarpes bij redzamas. Bij' sajūta, ka skrej pa koka mākoņiem ar skatu uz pazemi".

Darbinieku bufete un tās parādnieki

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: LNO darbinieku bufete 1927. gadā

Velvētās telpās, balti-zaļi izkrāsotām sienām, ķieģeļu grīdu, kurā ir redzamas dažas lielas, melnas dzelzs plates, atradās Operas bufete.

"Parasti uz kredīta ēda visi, ja tikai ļāva. Visgrūtākais darbs bija piedzīt samaksu par bufetē noēsto." Kā rakstā "Sarunas ar Operas bufetes saimnieci par krīzes laika sviestmaizēm, kredītu un mīlu" vēstī žurnāls "Filma un Skatuve" (1932): "Algas un avansa dienā saimniece apstaigāja debitorus, stāvēja un uzmanīja stūrus, lai kāds "neaizmirstu" nolīdzināt parādus."

Ozolkoka soli otrajā balkonā

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Otrā balkona sēdvietas pirms un pēc rekonstrukcijas

Līdz 1991. gadam otrajā balkonā bija saglabājušās 1887. gadā uzstādītās ozolkoka sēdvietas, kuras operas rekonstrukcijas laikā tika nomainītas pret daudz ērtākajām, ar samtu klātajām sēdvietām.

LNO Lielā zāle pēc restaurācijas 1995. gadā

Īpašu krāšņumu Lielajai zālei piešķir tēlnieka Augusta Folca darbnīcā radītie ģipša ciļņi balkonu dekoratīvai apdarei. Ciļņos atspoguļotas teātra mākslas tēmas – mūzika, deja, komēdija un traģēdija, draisko "putti" kailfigūriņas, satīra un bakhantes maskas.

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Jānis Riņķis

Skatuves portāla muti ierāmē profilēta josla, kuras sānus un dziļumā vērstās sienu plaknes klāj renesanses grotesku greznojums. Cerību uz sabiedrības atdzimšanu ar teātra kultūras palīdzību pauž virs skatuves abpus lirai veidotu alegorisku figūru pāris. Pēc atribūtiem abu augstciļņa skulptūru rokās – lilijas zieda un plaukstošā Dionīsa zižļa – var izprast rīdzinieku veltījumu sev: tikai valdot mieram, var plaukt daiļās mākslas.

Dižgaru portretciļņi Lielās zāles interjerā

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Foto: Gunārs Janaitis. Rihards Vāgners Augusta Folca veidotajā portretcilnī, izgaismots pirms operas “Rienci. Triumfs un sakāve” uzveduma

Lielās zāles portretciļņus tēlnieks Augusts Folcs radījis 1887. gadā. Abās pusēs portāla centrā eksponētajai Apollona lirai, ko ierāmē sievietes un vīrieša kailfigūras, izkārtoti dižgaru profili. Kreisajā pusē, lūkojoties uz skatuvi, valda apolloniska līdzsvarotība, ko reprezentē Volfganga Amadeja Mocarta, Johana Volfganda fon Gētes un Frīdriha Šillera portreti. Labā puse vairāk atvēlēta dionīsiskām kaislībām un cīņām Viljama Šekspīra aktuves un Riharda Vāgnera mūzikas drāmās, Ludviga van Bēthovena simfoniju un operas "Fidelio" dramatiskajā pasaulē. Akcentēta Rīgas Pilsētas teātra vāciskā sākotne: visi, izņemot Šekspīru, šeit ir vācu valodā runājošie.

Gaismekļu forma, kas izglāba dzīvību

Bufetes parādnieki un dzelzs priekškars. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Latvijas Nacionālās operas lejup un augšup vērstie gaismekļi

Latvijā savulaik veidotie Operas nama gaismekļi ir spējuši glābt arī dzīvību. Pieminēsim 1929. gada Lieldienas, kad Baltajā namā tika izrādīta Sidnija Džounsa operete "Geiša".

"Rīdzinieks Alfrēds Ž. tik nelaimīgi iemīlējies kādā atraitnē, ka galīgi pazaudējis visu saprašanu un pirmos Lieldienas svētkos no Nacionālās operas trešā balkona laidies uz galvas parterī. Kritiens bijis tik nelaimīgs, ka Alfrēds Ž. aizķēries aiz pirmā balkona kroņluktura atzarojuma. Mazliet atpūties, turpinājis ceļu zemāk, līdz uzvēlies virsū dūšīgam laulātam pārim. Tos bezmaz saplacinājis. Pats ticis sveikā cauri. Lūk, drošsirdīgs kareivis, kas godīgi valkā savu Lāčplēša 3. šķiras ordeni. Var redzēt, ka Rīgā vīrieši drusku vājāki kā mūsu sievietes. Mūsu pieviltās kundzes un meitas nomazgājas, nopūderējas, uzsmaida citam un dzīvo tāļāk," rakstīja tālaika prese.

Ž. kungam 1929. gadā palaimējās, ka gaismekļi tobrīd vēl nebija pagriezti tādā leņķī, lai kritienā uz tiem varētu sevi caurdurt kā sietu. Jo jau pēc desmit gadiem, kad tiks pušķotas telpas, gatavojoties 15. maija svinībām, šāda aizķeršanās kritienā būtu beigusies daudz bēdīgāk. 1939. gada pavasarī tiek pieņemts praktisks lēmums atteikties no arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā kroņluktura zaru galotņu un ložu bra kupolu raksturīgā vērsuma lejup, dodot priekšroku augšupvērstajam svecīšu stilam, kas, sveču skaita ziņā vēl pavairots, Lielajā zālē tiks ieturēts līdz pat 1990. gadam.

Tags

Latvijas Nacionālā opera
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form