Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: LETA

Šobrīd kultūras baudīšana klātienē teātru zālēs un koncertu norises vietās ir pilnībā apstājusies. Durvis apmeklētājiem slēdzis arī Baltais nams – Latvijas Nacionālā opera. Jau vairāk nekā mēnesi neveras priekškars, netiek pārbūvētas dekorācijas, nav ierastā pirmsizrāžu satraukuma un gandarījuma par ziediem un aplausiem, kafejnīcā nesmaržo kafija, bet mākslinieki pašizolējušies savās mājās. Tomēr šis ir laiks, kad mierīgi varam aplūkot majestātisko ēku un iepazīt tās vēsturi. Piedāvājam stāstus un faktus, kas, iespējams, līdz šim bijuši mazāk zināmi, bet ļaus uz vienu no skaistākajām Rīgas ēkām paraudzīties jau ar zinošāku skatienu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu.

Ēkas iecere

Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Situācijas plāns no Ludviga Bonšteta projekta teātra ēkai

Mūsu Baltā nama vēsture sākusies gandrīz nejauši – kādu sen aizmirstu kāzu juceklī. 1829. gada martā vecajā Rīgas Pilsētas teātra ēkā, kas mūsdienās pazīstama kā Vāgnera zāle, notika laulību svinības. Diemžēl uz kāzām ielūgts pārāk daudz viesu, un brīdī, kad mācītājs svētā savienībā vēlējies vienot mīlošās sirdis, tajā pašā ēkā, stāvu zemāk esošajā teātra zālē, kurā tolaik izrādīja Fransuā Bualdjē operu “Baltā dāma”, ielūzušas dažas griestu sijas. Kamēr kāzinieki neko nav manījuši, operas publika panikā atstājusi zāli, dažām dāmām krītot histērijā un pat ģībonī. Skatītāju vidū bijis Vidzemes un Rīgas gubernators, itāļu tautības marķīzs, opermākslu mīlošais Filips Pauluči, kas pieņēmis lēmumu, ka teātrim jāatrodas cienīgās telpās. Šai iecerei bija lemts īstenoties 1860. gadu sākumā, kad agrāko Rīgas nocietinājumu vietā uz tā saucamā Pankūku bastiona pamatiem tika sākta jaunās Rīgas Pilsētas teātra ēkas būvniecība pēc Sanktpēterburgas vācu arhitekta Ludviga Bonšteta projekta.

Teātra iela un Aspazijas bulvāris

Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: 1919. gads. Izdegusī apsīda tika atjaunota tikai 1922. gadā – attēlā redzamajā izskatā teātris pieredzēja bulvāra pārsaukšanu 1920. gada martā

Viena no skaistākajām ielām Vecrīgas sirdī – Teātra iela – savu nosaukumu ieguvusi 1861. gadā, pateicoties jaunajam Rīgas Pilsētas teātrim, tagadējai Latvijas Nacionālās operas ēkai, kuru šīs ielas galā sāka celt 1860. gadā.

1858. gadā līdz ar pilsētas aizsargmūru nojaukšanu tika izveidots Teātra bulvāris. 1920. gada martā, gaidot atgriežamies Latvijā Raini un Aspaziju, tas tika pārdēvēts par Aspazijas bulvāri. 1920. gada 12. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā tika rīkota Raiņa un Aspazijas vērienīga sumināšana.

Dievi, delfīns un āzis frontonā


Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Didzis Grodzs

Latvijas Nacionālās operas ēkas fasādē klātesošas ir mūžīgās teātra tēmas – viss ir savstarpēji saistīts. Centrā ir Apollons, kura mākslas spēks ietekmē dzīvās būtnes no ūdeņu dzīlēm līdz pat debesu augstumiem. Kreisajā stūrī peldošajam delfīnam, gudrajam mūzikas draugam, blakus pašapzinīgi apgūlies apolloniskās mākslas pretmets Dionīss/Bakhs, kas aiz ragiem sagrābis sava kulta svinībām tik nepieciešamo āzi. Traģēdijas dzimšana šeit izskatās pēc komēdijas, bet vai tādēļ tā ir mazāk nozīmīga? Draiskie putti atbalsta Dionīsa skolotāju Silēnu, kas sabrucis uz ceļiem Apollona priekšā. Apollona spēlē uzmanīgi klausās gan jauniņais Kupidons, gan Kareivīgais Marss, kas nolicis vairogu, lai kopā ar Veneru izbaudītu mirkli mākslā. Turpat blakus spārnus izpletis Veneras un Apollona putns; blakus redzams pārdomās nogrimušais dvēseļu pārvadātājs Harons ar laivu, kas paredzēta pēdējam ceļojumam pāri Stiksas ūdeņiem. Brīdī, kad šajos ūdeņos iepeldēs mūzikas draugs delfīns, loks būs noslēdzies - un visu varēs sākt no jauna.

Mākslas ģēnijs savalda panteru

Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Didzis Grodzs


Raugoties uz operas ēku, virs Apollona un viņa svītas ir redzams jauneklis ar sešstaru zvaigzni uz galvas un teātra dzīves pieredzes masku rokās.

Kompozīciju darinājis Berlīnes akadēmiskais tēlnieks Hermanis Vitigs pēc arhitekta Ludviga Bonšteta skices. Kāju uz zemeslodes droši licis un savus diezgan plānos un spicos spārnus pret debesīm vērsis, jauneklis ar labo roku viegli savalda lēcienam gatavo panteru, atraisīto fantāziju – jo Mākslas ģēnijs apvieno sevī skaistumu un spēku, kuru pārvalda ar formu un mēru, pakļaujot fantāziju harmonijas likumiem.

Lira bez zvaigznes

Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Publicitātes foto. Mūzu grupa pirms zvaigznes atjaunošanas


Kā šķietams padomju uzslāņojums un atgādinājums par attiecīgā perioda simboliku teātra restaurācijas laikā no 1991. gada līdz 1995. gadam bija nozāģēta mūzu liras pentagramma. Saņemot Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieka V. Brūža vēstuli “Par zvaigznītes atjaunošanu Operas nama atiku vaiņagojošā skulpturālā grupā” ar atgādinājumu, ka liras piecstaru zvaigznīte šeit ir bijusi jau no ēkas pirmsākumiem, teātris 2001. gadā to atjaunoja vienlaicīgi ar 20. gadsimta 20.-30. gadu uzrakstu “Nacionālā opera”

Pirmā elektrostacija Baltijā

Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Latvijas Nacionālās operas nama komplekss no kanāla puses 1930. gadu sākuma fotogrāfijā


Pēc pirmās Rīgas gāzes iestādes darbības uzsākšanas 1862. gadā Rīgas Pilsētas teātrī tika apgaismots un apsildīts ar gāzi, savukārt pēc 1882. gada ugunsgrēka tika uzprojektēta elektrostacija tieši blakus teātrim kanālmalā – pirmā Baltijas provincēs, kuras skurstenis joprojām redzams kanāla pusē. Šis šķietami tehniskais notikums nozīmēja arī būtiskas pārmaiņas Rīgas Pilsētas teātra mākslinieciskajā vēsturē – labāks kļuva ne tikai skatuves norišu, bet arī orķestra bedres izgaismojums. To, kāda slodze līdz šim bija jāiztur diriģentiem, gadiem ilgi pustumsā buroties bieži vien ar roku pārrakstītajās partitūrās, apliecina fakts, ka divi vecā Rīgas Pilsētas teātra pirmie kapelmeistari no savas profesijas ar laiku bija spiesti atteikties, jo bija stipri sabojājuši redzi.

Bumbu patvertne operas apmeklētājiem


Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātris 1945. gada pavasarī. Skvērā starp teātri un “Nimfu” redzama virsbūve 1942. gadā būvēt uzsāktajai un divus gadus vēlāk pabeigtajai patvertnei, kurā publika būtu varējusi glābties uzlidojuma gadījumā.



Publikas plūsmas regulēšana


19. gadsimta otrajā pusē publikas plūsma tika regulēta pēc arhitekta Bonšteta piedāvātā risinājuma, nodalot tos, kas piebrauc ekipāžās, no visiem pārējiem, kuri ierodas kājām. Pirmajiem bija rezervētas centrālās ieejas elegantajā piebrauktuvē. Skatītāji, kas mazāk prestiži ieradās kājam, nelietoja galveno vestibilu, bet uz savām vietām devās pa vairākām sānu ieejām. Augšējo balkonu publikai fasādes sānos bija ierīkoti īpaši vestibili. Primārais uzdevums bija skatītāju drošības garantēšana iespējamā ugunsgrēka gadījumā un vēlme izvairīties no publikas sastrēgumiem evakuācijas laikā, jo teātrī toreiz bija 1300 sēdvietu (šobrīd 948).

Dievi, delfīns un āzis frontonā. Stāsti un fakti par Latvijas Nacionālās operas ēku
Foto: Publika pie Operas nama pirms Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” iestudējuma pirmizrādes 1995. gada 14. decembrī. Foto: Aivars Liepiņš

Tags

Paliec mājās Latvijas Nacionālā opera
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form