Dumpim nav vietas! Saruna ar 'Radio SWH' 'veterānu' Andri Freidenfeldu
Foto: LETA

"Cilvēks ir baigi izturīgais. Savulaik bija jāiet krievu armijā. Jāiet, jāceļas sešos, jāskrien plikam mīnus 10 grādos ap kazarmu. Jāskrien? Jāskrien. Ja jādara, tad jādara. Dumpim nav vietas," par to, kā viņam izdodas būt cīrulim un pūcei vienlaikus, neilgi pirms "Radio SWH" 20.jubilejas sarunā ar portālu "Delfi" smaidot stāsta viens no šī radio "veterāniem", ētera personība un mūziķis Andris Freidenfelds.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

20 gadi vienā darba vietā... Tas ir apbrīnojami daudz!

Visos laikos tas tā ir bijis. Atceros, ka padomju laikos darba veterāniem par tādu darba stāža deva darba veterāna nozīmi un sāka jau mirkšķināt ar aci, vai nav jau laiks pensijā... Man tie 20 gadi pagāja kā viens mirklis. Laiks iet... un man nevienu brīdi nav bijusi doma mainīt darbu. Ir bijuši, protams, piedāvājumi...

Kas ir tās būtiskākās lietas, kas likušas neizmantot globālu pārmaiņu iespējas?

Tieši tas, ko daži citi mani oponenti, kuri pie mums ir strādājuši, visvairāk pārmeta vadībai. Protams, pašam balansēšana uz naža asmens, ir jāņem vērā, bet tā tas ir jebkurā darbā - ir jāzina, ko vari atļauties un - ko nē. Iekšējā formātā un stratēģijā esmu juties šausmīgi komfortabli, tāpēc nevienu brīdi nav gribējies kaut ko mainīt.

Iespējams, iekšējā brīvība ir vairāk no katra paša atkarīga...

Droši vien. Man ir uzticējušies un esmu uzticēšanos nopelnījis, man ir ļāvuši paeksperimentēt. Tās pašas "BB Brokastis" - tas bija viens milzīgs, ekstrēms eksperiments! Īpaši tad, kad mēs sākām. Vēlāk jau ar mums aprada, citi mēģināja kaut ko darīt pakaļ, bet toreiz bija baigā uzdrošināšanās ar no Zigmara Liepiņa puses, kurš mums kaut ko tādu atļāva, jo rīta programmai it kā vajadzēja būt zolīdai, informatīvi korektai, bet te uzreiz kaut kādi psihopāti nāk ar ārprātu... un tomēr tā šizofrēnija kaut kā mums tika piedota 16 vai 17 gadus... (Pasmaida.)

Vai pēc simbola "Fredis un Ufo" pajukšanas jūtat kādas izmaiņas no klausītājiem?

Nē, vispār ne īpaši. Neko tādu īpašu nejūtu. Ar mums jau tik ļoti bija aprasts, ka mūs tiešām vairāk uztvēra nevis kā aktīvu programmu, kas joprojām ir un darbojas, bet kā simbolus. Mēs ļoti bieži dzirdējām jautājumu, vai maz tādas "BB Brokastis" vēl ir? Cilvēki arvien mazāk klausās radio, jo ir dažādas citādas iespējas, kā pavadīt laiku, sevi izklaidēt un nodarbināt, un skaidrs, ka radiostacijām nav tie vieglākie laiki. Tāpat arī drukātajai presei...

Kopumā nekādu baigo zaudējumu nejūtu. Varbūt tās pirmās dienas... Bet arī tas notika vairāk caur citādiem kairinātājiem - internetu, "Twitter", kur cilvēki parasti gāž... un asi reaģē. Tagad neko nejūtu, ir daži pāris reizes drausmīgi nožēlojuši šo zaudējumu, nebaidos šī vārda - "nāvi". (Iesmejas.) Tad ir sēras un bēdas, bet nav arī tā, ka ir mirstamā vaina! Pietiek! 17 gadus mēs palutinājām ar savu sabiedrību un klātbūtni, nu ir kaut kas jāpamaina!

Sacījāt, ka radio nav viegli laiki...

Par beigām es to negribētu saukt. To jau vēl 80.gados dziedāja grupa "Buggles" dziesmā "Video Kills The Radio Star" - ir pagājuši 30 gadi, bet vēl nekas nav nomiris. (Pasmaida.)

Pārsvarā piemet kaut kādu "tjūningu" klāt - kameriņas visādas. Bet cik uz tām reaģē... Citi konservatīvi turas pie vecās formas. Es tomēr radio vēl lielu kapu neraktu. Tad jau drīzāk drukātajai presei ir grūtāk - ekrāns tāds vai papīrs šitāds - tie ir ļoti līdzīgi!

Ir daudz runāts par oranžo krāsu, bet neviens tā īsti uz šo jautājumu nav atbildējis - kāpēc oranžs?

Pie paša pamata neesmu stāvējis, bet droši vien kā jebkuram logo dizainam, abreviatūrai vai simbolam ir jābūt kādai krāsai klāt. Tikpat labi tas varētu būt dzeltens ar zilu, bet trāpījās tas oranžais. Nezinu, vai tolaik vadība tik tālu domāja, bet austrumos oranžā ir gudrības, vieduma krāsa. Ne velti Tibetas mūki un indiešu tempļu iemītnieki ir tērpušies oranžās drēbēs. Tas pirmkārt.

Otrkārt, krāsa ir ļoti laba. To es secināju pagājušajā lielajā "Radio SWH" ballē, kas notika "Arēnā Rīga". Tā bija 15. jubileja. Mēs toreiz aicinājām ierasties oranžās drēbēs vai ar kādu oranžu dekoru. Kad redzi tādu oranžu kopumu, tā ir ļoti laba sajūta. Tieši laba, jo, ja, piemēram, redzi sarkanu, tā uzreiz ir agresija. Protams, arī enerģija, bet tomēr vairāk agresija.

Bet oranžais, kad tā ir daudz... Tas reizē uzbudina, bet arī nomierina. Fantastiski! Oranžais burtiski apņem, glāsta! Ir arī ļoti daudz garšīgu oranžu lietu - apelsīni, safrāns, kas ir pasaulē dārgākā un labākā garšviela. Ar to esmu ļoti apmierināts!

Vēl jau ir 7339933!

(Smejas.) Jā, kad sešinieks parādījās, tad kļuva grūtāk. Tas sešinieks iespēlēja riebīgu joku... Sākumā bija grūti, ritms izjuka. Mums pat "BB Brokastīs" bija džingls "7 BB 99 BB", kur "B" izskatījās kā kropļots trijnieks.

Arī pirmais numurs bija ļoti viegls. To pat savulaik iemācījās viens no pirmajiem dīdžejiem, kas strādāja "Radio SWH" - anglis Deivids Fokss. Viņš tā arī latviešu valodu neiemācījās. Viņš zināja tikai "meitenes" (cenšas atdarināt akcentu) un telefona numuru latviski - tas bija tik viegls un ritmisks, ka viņš to iemācījās. Tad viņš parasti sauca numuru un teica "meitenes", lai viņam zvana.

Kas vēl no "Radio SWH" simboliem jums šķiet jauks un stāsta vērts?

Pašiem jau to ir grūti pamanīt... Bet mums ir logi! Daudzas radio studijas ir visādos pagrabos, bez logiem! Arī pasaulē ir tāda prakse. Mums vienmēr bijuši plaši, balti, lieli logi, vienmēr esam redzējuši to, kas ir ārā - zaļumu, kokus, rūpniecisku ainavu, ielu. Ir saikne ar sabiedrību, vidi, tā nezūd. Tas nekas, ka vasarā ir ļoti karsti un ne vienmēr "kondišku" cits spēj izturēt, jo tā atnes kādu slimību un kaiti. Bet man vienmēr ir paticis tas, ka ir logi! Ja man būtu jāstrādā studijā bez logiem, man būtu stipri klaustrofobiskas sajūtas. Es tādēļ vien padomātu, vai es ietu strādāt uz tādu vietu... Man vajag logu!

Vēl dabiski ir visādas lietas, kas saistītas ar cilvēkiem, kurus redzu katru dienu. Dažus - arī visus 20 gadus. Tādi esam daži - Solvita Trone, reklāmas koordinatore, ["Radio SWH" valdes priekšsēdētājs] Jānis Šipkēvics, es un tehniķis Artūrs Vilcāns.

Arī pults, kurai pārzinu visas pogas! Kad mainījām studiju, mums mainījās arī pults, sanāca mācīties no jauna - atkal kaut kas bija mazliet savādāk...

Kādreiz dažādos pasākumos tika manīts arī "Bumbokss". Kur palicis tas?

Tas ir palicis, lūk, pie Kaspara Upaciera, pie Ufo, kurš to atpirka no radio un pārkrāsoja šausmīgi nesmukā melnā krāsā, lai aizmālētu "Radio SWH" regālijas, un izmanto to dažādos pasākumos. Tas ir viņa īpašums!

Mums tas kļuva par apgrūtinājumu. Tā bija savulaik Zigmara Liepiņa ātrā ideja. Viņš savulaik gribēja arī pirkt helikopteru, ar ko sekot līdzi sastrēgumiem. Bez jokiem - tas jau bija tikpat kā nopirkts un Pauls Timrots jau bija gandrīz uzsūtīts augšā kā reportieris, jo viņš bija vienīgais, kam nebija bail! Tas būtu noticis! Pie mūsu diviem sastrēgumiem, kas ir, plivinātos helikopters! Smieklīgi - salīdzinot ar Losandželosu vai Maskavu, tā ir drusku lielummānija.

Vēl bija plānots atvērt klubu, kafejnīcu, bet visas idejas neattīstījām, un tad jau nāca virsū grūtie laiki visai valstij.

Par ko jūs sapņojāt bērnībā - vai bija arī kāda sapņu profesija?

Kā visi puikas, gribēju šoferēt un braukt, jo dažiem radiem bija automašīnas. Skatījos, cik viņi forši brauc un domāju, cik tas ir labi - braukt ar mašīnu un pīpēt vienlaicīgi.

Tolaik mašīnās ļoti smirdēja pēc benzīna, bet kopā ar cigarešu smārdu šī smaka radīja tādu kolosālu, interesantu, fīlingu, smaržas niansi. Man tas nez kāpēc patika! Kur nu vēl briesmīgāk - cigaretes un benzīns, bet kopā tas radīja īpatnēju aromātu, kas mani šausmīgi vilināja. Es virzījos pat ne uz to darbu, bet uz to smaržu! Tomēr tas būtu bijis galīgi aplams solis - jā, man patīk braukt, bet neprofesionāli. Kādu kaut kur varu aizvest, piemēram. Ja man būtu jābrauc tālajos reisos, ar lielo refrežiratoru, diez vai es to gribētu.

Interesēja arī aktiera profesija, biju saskatījies, kā visādi cilvēki... (Iesmejas.) Vispār jau stulbi, bet jāatklājas ir! Bieži tēloju pats, man patika kostīmfilmas par viduslaikiem, musketieriem - es paukojos, cīnījos un sevišķi man patika tēlot miršanu. Jā! Tas no aktieriskā viedokļa ir ļoti sarežģīti - brīdis, kad esi dabūjis dūrienu vēderā... Es mūžīgi kritu un miru un ilgi locījos...(Smejamies.) Vairākas reizes dienā. Tad šķita, ka es varētu būt labs traģisko lomu tēlotājs, bet dzīve mani vairāk ir ielikusi komiķa tēlā. Tās tad arī ir divas galvenās lietas. Neiznāca ne viens, ne otrs, bet laikam tomēr vairāk otrs, nekā pirmais...

Kas zina, kas notiks pēc šīs intervijas izlasīšanas - varbūt arī sekos kāds piedāvājums!

(Iesmejas.) Drausmīgi komentāri ...

Kāds ir tipiska "Radio SWH" klausītāja portrets?

Mums ir ļoti aktīvi, diezgan vitāli klausītāji. Saistībā ar to, ka mēs tik daudzus gadus kopā ar Ufo ampelējāmies, izaudzinājām diezgan dullu klausītāju paaudzi. Varbūt tagad es visiem leju tā kā aukstu ūdeni virsū un nomierinu.

Piemēram, mēs varējām izdomāt kādu akciju! Kas tikai nav bijis! Reiz sūtījām vīriešus krāniņus mērīt pie Olimpiskā centra. Ar dakterītēm, ar lineālu un balvas dabūja cilvēki, kuri brauca un mērīja. Tas bija sakarā ar vīriešu veselības nedēļu. Mēs izdomājām - lai iet "pa hārdo". Dakterīte izmērīja un teica: "Šodien garākais ir 17 centimetri neereģētā stāvoklī".

Protams, tas ir diskutējami, vai tas ir zolīdi, bet kā viena kampaņas nedēļa, es domāju, ka tas bija O.K.!

Balvā viņiem bija tāda gara svece. Tāda fallveidīga, liela, trijstūrveida svece.

Mums, piemēram, ar "Radio SWH +" ir kopīgas kampaņas. Mēs izdomājam, taisīsim klausītājiem rotaļu, spēlēsim veikalos. Viņi būs veikalnieki, mēs iesim pie viņiem pirkt, viņi mums piedāvās, tas viss pa telefonu notiks. Krieviem ir tieši tas pats - viņi saka, ka viņiem nekad nekas tāds nebūs! Mums gan - visi metas iekšā.

Par vecumu runājot - es viņus salīdzinātu ar "Labvēlīgā tipa" koncertu publiku. Tur ir gan mazi bērni, vecas tantes. Piemēram, "Spin FM" - tur uzreiz ir skaidrs, kāda ir publika, bet mums ir ļoti dažādi!

Nesen Latviju pāršalca ziņa, ka uz laiku esat pametis grupu.

To jau arī ir norakstījuši, bedri izrakuši, stāv un gaida mācītāju. Es vienkārši esmu paņēmis brīvlaiku. Man tik daudz enerģijas aizņem jaunās programmas veidošana, ceļos stundu agrāk nekā iepriekš to darīju, ir daudz, ko darīt un domāt, un vienīgajās brīvdienās iznāk, ka man ir jābrauc "lekt āzī" kaut kur pa reģioniem. Es teicu, ka vairāk to negribu.

Bet ir kaut kādi pasākumi kā Dziesmu svētku dalībnieku ballītes, Jāņi krastmalā, "Radio SWH" jubileja - tādas lielas, skaistas lietas, pirms kurām, jā, es paskatīšos savā skapī, uzvilkšu kādu no saviem raibajiem uzvalkiem un aiziešu.

Bet noteikti tiks radītas arī jaunas dziesmas un arī grupa ir. Tas, ka mēs nebraucam ikdienā apkārt koncertējot. Man tiešām nepietiek ar vienu pārpalikušo svētdienas pusi, lai izgulētos, man ir par maz! Es gribu atpūsties, es gribu sev padzīvot. Es tagad varu visur kur aiziet - uz koncertiem pats. Arī visi festivāli man ir gājuši garām - ne uz "Positivus" esmu varējis aizbraukt, ne uz "SummerSound", ne uz tādu, ne šitādu koncertu. Atkal manis mīlēts mākslinieks ir Latvijā, bet jābrauc uz Latgali koncertēt... Es gribu baudīt dzīvi!

Vai esat jau izplānojis, ko šovasar darīsiet?

Jā, es braukšu uz Nicas džeza festivālu. Tur būs "Earth, Wind and Fire", lielas, manis šausmīgi mīlētas zvaigznes. Vienu nedēļiņu es šogad atļaušos paņemt. Vairāk jau laikam nesanāks. Uz "Positivus" es gribētu doties, lai arī it kā nemaz neesmu mērķauditorija, bet man patīk pāris grupas, kas tur šogad spēlēs. Šogad ir riktīgi hipsteru gads.

Kādas grupas gribēsiet dzirdēt?

Ir tāda grupa "Falls", "Noah and the Whale", Maikls Kivanuka... Tur būs labas lietas, ko es gribētu apskatīt un dzirdēt klātienē.

Biju Londonā uz grupas "Suede" koncertu. Viņi atjaunojušies, albumu izdevuši. Viņu koncertu iesildīja divas mazpazīstamas grupas - "Spector" un otru pat īsti neatceros, bet baigi foršas sīko grupiņas. Tik labi, ka var redzēt tādu enerģiju un entuziasmu. Pilnīgi noteikti pēc gadiem tās būs "Suede" vai "Coldplay" vietā.

Es tam visam sekoju līdzi, zinu, pārzinu. Man darbs tāds, man jāzina, ka mūzika ir arī jaunā, es nevaru dzīvot nostalģiskajos savos astoņdesmitajos un deviņdesmitajos. Man patīk tas, kas pašlaik notiek mūzikā - tas ir interesanti un forši!

Kā ir pārslēgties no "Mazās sestdienas" uz "Rīta svītu" un agrāk - uz "BB Brokastīm"?

Ir jājūt, kas kurā vietā noder. Man ir tādi bloknotiņi, kurus mūžīgi nēsāju līdzi, tur pierakstu domas, idejas. Pierakstu arī klāt - šis "BB", šis "E", kas ir "Mazā sestdiena", kas sākumā bija plānota kā "It's so Easy", bet tad nodomāju, ko es tur "angliciskošos". Es selekcionēju, lai nav bardaks. Man šķiet, tur nekā sarežģīta nav.

Piemēram, Niks Keivs tā dara - viņš šausmīgi kontrolē, ko vajag vieniem un ko - otriem! Viņš speciāli tam, ar tiem pašiem cilvēkiem, ar citu nosaukumu ražo citu mūziku. Arī nosaukums ir cits [Grupas "The Bad Seeds" un "Grinderman"]. Nejūk kopā, lai "The Bad Seeds" fani neapvainojas, ka tur nāk iekšā kaut kas nesaprotams. Tas ir ļoti labi, ka tik diferencēti strādā cilvēks. Pasaulē jau tādu ir daudz - visādi dīdžeji, kuriem ir pat vairāki skatuves vārdi. Piemēram Fatboy Slim kuram ir trīs vārdi. Ar vienu vārdu viņš izlaiž tādu mūziku, ar otru - tādu, ar trešo - ir cits electro klāt. Neapgaismotam cilvēkam šķiet, ka tas ir viens bumbum, bet nē - tam bumbum ir drusku savādāks bumbum, bet šim bumbum ir pārsitiens cits un "urbītis" bišķi klāt.

Es to ar laiku sāku kontrolēt. "BB Brokastīs" viss bija forši, bet bardaks bija lielāks, tur viss bija vienā putrā. Nerēķināšanās ne ar kādu auditoriju, ar ko, iespējams, mēs tolaik vinnējām - vienalga, vai māte ar bērnu brauc mašīnā, viņai jādzird tie vārdi, kas mums kuru reizi sprūk ārā. Mums bija vienalga. Tagad es droši vien tā nedarītu.

Manuprāt, radio ir mazliet skatuve. Piemēram, uz "Mazo sestdienu" es gandrīz vienmēr nāku īpaši ģērbies - runājot par hipijiem vai par psihodēlisko mūziku, nāku indiāņu kreklā ar šņorēm. Pagājušoreiz runāju par transvestītiem un tomēr...

Nebija, ko piemeklēt?

Nē, nu, bija, bet tik traki tomēr nē... (Smaida.)

Kā jums izdodas būt cīrulim un pūcei vienlaicīgi?

Var. Visu var. Cilvēks ir baigi izturīgais. Savulaik bija jāiet krievu armijā. Jāiet, jāceļas sešos, jāskrien plikam mīnus 10 grādos ap kazarmu. Jāskrien? Jāskrien. Ja jādara, tad jādara. Dumpim nav vietas. Vieglāk dzīvot būs.

Pastāstiet par savu Indijas braucienu!

Tur bija labi, es noteikti aizbraukšu vēl kādreiz.

Es tur no musulmaņiem izpirku suni par 100 dolāriem. Tur bija rotveilers, nabadziņš, piesiets vietējā restorānā, kur mēs ēdām. Acīmredzot piesiets, jo kāds atstājis pieskatīt - tur jau nav tādu šķirnes suņu, tur ir suņi vārdā suņi - pamatsuņi. Eksotiskās vietās Bahamās un Indijā esmu tādus redzējis, tie ir drusku lapsai līdzīgi. Viņi nav selekcionēti, jaukti.

Rotveileram blakus bija bļoda bez ūdens, mēle izkārta. Mēģinājām viņu glaudīt, viņš uzreiz sarāvās, varēja just, ka sists. Smuka rotveileru kucīte. Mēs gribējām atņemt, bet šiem vajadzēja naudu un rezultātā es atpirku to kuci. Mēs spriedām, ka kāds anglis, braukdams projām, bija atstājis, lai pieskata.

Vēlāk sešas stundas braucām ar mašīnu, viņa sēdēja kā tāda meitene uz beņķa, skatījās pa lodziņu. Pie svešiem cilvēkiem tikusi, bija tik draudzīga, pa ceļam pāris reizes baigi zolīdi apstājāmies pačurāt.

Pēc tam atdevām mūsu skolotājam, sadakterējām, viņai bija kaut kas ar muguru - kājas bija atmirušas, vilkās. Sadevām zāles, šprices. Tā kā man ir zināmā mērā lepnums, ka izglābām.

Cits stāsts - kā es vienā svētā kalnā - lūgšanu kompleksā - kāpu dienas vidū. Tur jākāpj plikām kājām, čībiņas jāatstāj apakšā. Augšup jākāpj kādas divdesmit minūtes vai pusstundu. Nekas jau tāds dižs, bet vienalga - jākāpj augšā pa akmens plātnēm. Kurpes palikušas lejā, gāju augšā. Turp vēl es uzgāju, kliegdams, bļaudams. Bija pusdienlaiks, ārā 40 grādu karstums. Augšā pameditēju, pasēdēju ēnā, tur bija forši, tur bija mērkaķītis, kurš uz mani skatījās, pasēdējām kādu stundu. Un vēlāk ēnas nekādas nav.  Kad, lejā kāpjot, biju ticis jau pāri pusei, čūlainām kājām, parādījās viens "labais tēls", kurš piedāvāja man nopirkt no viņa čības par ziedojumu viņa lūgšanu altārītim, kas uzstādīts kalnā. Pēc viņu mērauklām, es droši vien viņam divu mēnešu mēnešalgu samaksāju par vecām, "sēņainām" čībām. Bet man bija vienalga! Izrādījās gan, ka tas bija pie pašas kalna apakšas, atnācu priecīgs un atcerējos, ka pa ceļam apdzinu indiešu ģimeni, kur bija vecs vīrs, ap 70, kurš arī bļaudams gāja. Uzvilku savas čības un gāju atdot nopirktās vecajam vīram. Sanāca uziet līdz puskalnam, lai atdotu. Vēlāk man likās, ka man ir nezin kuras tur pakāpes apdegums, bet es dabūju vienu ajūrvēdisko smērīti, kas maksāja 14 santīmus mūsu naudā, man visas čūlas pievilkās klāt un vairs nekā nebija!

Tur bija ļoti interesanti, tās bija trīs nedēļas, bet atkal jau velk uz turieni. Tur, protams, ir kultūršoks no visām pusēm - kā tur viss smaržo un smird... Tas ir neaprakstāmi! Nav tādas otras vietas uz pasaules. Citi saka, ka tās ir iedomas. Varbūt. Tad, lai tās ir iedomas! Mazliet attieksme un domas, kritēriji sāka mainīties.

Vērtību pārvērtēšana?

Interesanti, ka tas viss sāka notikt pasaules gala gadā. To mums tur arī teica, ka nebūs tā, ka nāks planētas virsū, bet nebūs tā, ka viss, cauri. Pasaules gals daudzās jomās iestāsies - individuālais, sabiedriskais... Es jūtu, ka pārmaiņas notiek. Uz labo pusi. It kā var domāt, ka tas tāds muļķa mierinājums, dumjš, banāls teiciens. Tā vis gluži nav, bet šoreiz tiešām sāku labāk justies.

Kāds salīdzinājums jums nāk prātā, domājot par 20 "Radio SWH" nostrādātajiem gadiem?

Tas ir kā braukt tramvajā no galapunkta līdz galapunktam. Un vēlreiz no galapunkta līdz galapunktam pa vienu maršrutu. Tas varētu būt 6.tramvajs, lai arī tā maršrutā vietām notiek remontdarbi. Arī mums tādi notiek laiku pa laikam. Vienu brīdi ir kustība ir slēgta un pasažieri ir neapmierināti, kliedz un bļauj, bet nekur jau nelikies, jo atkal palaidīsim un visi brauks. Tu brauc - un atkal galapunkts, kur nedaudz pastāvi un padomā, piereģistrējies pie dispečera un brauc atkal uz centru.

Maršruts it kā viens, bet pa logu tomēr atrodi ik pa laiciņam izmaiņas - kādu jaunu peizāžu, veikalu, kas ir atvēries vai bērnu laukumu, kurš vēl vakar nebija un zini, ka brauksi uz riņķi un atkal būs galapunkts un tu drusku pasēdēsi, izskriesi ārā, nopirksi saldējumu, pasēdēsi, iesi atpakaļ un turpināsi braukt.

Un tā ir laba sajūta?

Jā, tā ir laba sajūta! Ierasta. Stabila. Sevišķi jāņem vērā, ka tas ir sliežu transports - tramvajs, kurš iet stabili pa norādītajām sliedēm. Autobusā visādi var gadīties...

Sanese?

Jā, un autobuss var iegriezt jebkurā sānieliņā un aizbraukt pa citu maršrutu, bet tramvajam nav tādas iespējas. Tas vairo stabilitātes sajūtu.

Jau vēstīts, ka 15.maijā, pulksten 19 koncertzālē "Palladium" notiks "Radio SWH" 20 gadu jubilejas svinības.


Tags

Andris Freidenfelds Coldplay Niks Keivs Palladium Radio SWH Twitter Ufo
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form