Kas īsti ir videospēles - māksla vai izklaide?
Foto: Shutterstock

Videospēļu (vai datorspēļu) loma mākslas vēsturē ir sarežģīta. Iespējams, tādēļ ka dominējošais viedoklis nostājas pret to kā mākslas formu vispār. Izvirzu trīs dimensijas kā mēs varam domāt par videospēlēm.

Pirmais, ko varētu definēt kā sociāli kulturuloģisko, ir saistīts ar videospēļu izklaides funkciju. Izklaide tiek pretnostatīta mākslas audzinošajam uzdevumam. Nelaiķis kinokritiķis Rodžers Īberts (Roger Ebert) teica, ka videospēles, lai kā cenzdamās, nesasniegs to katarsi, ko mēs gūstam no kino. Faktiski, ir tikai viena īpašība, kas to atšķir no citām kreativitātes formām - interaktivitāte, spēja ņemt aktīvu dalību ekrānā redzamajam naratīvam, bildei, videodarbam utt. Jāpiezīmē, ka mūsdienu mākslā interaktivitāte sāk ieņemt arvien lielāku lomu.

Otrkārt, un šis ir piņķerīgs aspekts, korelācija starp videospēlēm un vardarbību fiziskajā pasaulē. Neskaitāmās publiskās diskusijās, akadēmiskās psiholoģijas rakstos, populārzinātniskos rakstos ir lauzti šķēpi, vai vardarbība uz ekrāna (videospēles, filmas) ir katalizators vardarbībai dzīvē. Pēc kārtējās traģiskās apšaudes skolā (Ņūtauna, Konektikuta 2012), arī sarkano (republikāņu) štatu iedzīvotāji sāka pārvērtēt ieroču aprites likuma konsekvences. NRA (National Rifle Association - ASV Nacionālā Šauteņu asociācija) reaģēja ātri. Runasvīrs Veins Lapjērs (Wayne LaPierre) paziņoja, ka pie vainas ir "...perversas, vardarbīgas videospēles ar tādiem nosaukumiem kā "Mortal Kombat", "Bulletstorm", "Grand Theft Auto" un "Splatterhouse"." Identiska rezonanse vīdēja 1999. gadā pēc Kolumbainas skolas apšaudes, tikai toreiz nosaukumi, kas figurēja sabiedrībā bija "Doom" un "Wolfenstein 3D". Savukārt stipri agrāk un citā kontinentā, septiņdesmito gadu beigās, kad videospēļu automāti bija parasta Lielbritānijas pabu un kafejnīcu sastāvdaļa, televīzijas magnāti jutās apdraudēti un organizēja līdzīga rakstura publiskus paziņojumus. Saprotot, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, BBC un citi lielie kanāli integrēja videospēles kā daļu no saviem šoviem. Lieki teikt, tas bija fiasko, trešā dimensija. Briti nevēlējās skatīties, kā aizrautīgi spēlē citi, viņi gribēja to darīt paši. Bet, iespējams, tas ir mentalitātes jautājums, jo mūsdienu Dienvidkorejā stratēģiskās spēles "Starcraft II" mači tiek translēti atsevišķā kanālā. Korejiešu spēļu čempioni ir nacionālie čempioni, Džastini Bīberi, ņemot vērā vecumu. Uzvarētājus meitenes sagaida, spiedzot un apjūsmojot, līdzīgi kā sākotnēji bītlus.

Un trešais faktors, kas videospēles padara par "nemākslu" ir ikdienišķā pasaule. Īru komiķis Dara O Brīns (Dara O Briain) kādā no savām stāvizrādēm ir teicis, ka trīsdesmitgadniekam vienaudžu vidū atzīties aizrautībā ar videospēlēm ir ekvivalenti atzīties konsekventā masturbācijā pie smagā gala porngrāfijas. Pretī, iespējams, nesaņemtu riebumu, bet katrā ziņā neizpratni un sardonisku smaidu. Mediju apskatnieka un scenārista Čārlija Brukera (Charlie Brooker) citāts vēsta: "gadiem videospēles ir forums autsaideriem un nūģiem, un cilvēkiem, kas izskatās pēc pūcēm."

Aizstāvot videospēles ikdienas sarunās, mans galvenais arguments ir šo formātu salīdzināt ar citiem māklinieciskās kvalitātes kategorijā, proti, atbilde uz izteikumu "tur tikai šaušana un asinis un "SuperMario"" ir ļoti skaidra - "jā, galvenokārt, tā ir". Tieši tāpat kā deviņdesmit procenti kino, literatūras un, būsim godīgi, tēlotājmākslas sastāv no nekvalitatīviem, vājiem darbiem. Un tieši tāpat tie veido virsslāni - pirktākās grāmatas ir pašpalīdzība, ezotērika un greja krāsas, skatītākais režisors ir Maikls Bejs un skatītākā filma ir greja krāsas. Un, neizbēgami, es pieķeru sevi ar sev nepiemītošu majestātiskumu stāstam par videospēļu šedevriem, kas manā pasaulē ir ekvivalenti Šostakoviča simfonijām un Džona Konstebla ainavām.

Raksta otrajā daļā "apskatīšu" divus fundamentālus darbus, kas, manuprāt, videospēles ievieto mākslas plauktos.

Sharing Options

Source

DELFI Kultūra
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus