Lasīšanas vēsture Latvijā. Bibliotēku mājvietas 19. gadsimta lasītājiem
Foto: Cēsu Jaunās pils kabineta interjers. 19. gs. 90. gadi Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, CM 119022

Ieskats mainīgajā un daudzveidīgajā lasīšanas vēsturē – no reliģiskas pieredzes līdz politiskam protestam, no iespiesta teksta klausīšanās līdz lasīšanai vientulībā. No 12. gadsimta nogales līdz šodienai.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.

19. gadsimts ir laiks, kad grāmata uz palikšanu iekārtojas tai īpaši gatavotā plauktā, atsevišķā telpā un speciāli grāmatu glabāšanai celtā ēkā. "Grāmata strauji kļuva par mākslas un kultūras priekšmetu, bet lasītāji kļuva mūsdienīgi, jo literatūras saturs pamazām zaudēja reprezentatīvo un elitāro nozīmi, kas tik būtiska bija iepriekšējos laikmetos. Vairums lasītāju deva priekšroku lektīrai, kas nodrošināja katra sabiedrības indivīda konkrētās vajadzības: emocionālās, intelektuālās, sabiedriskās un privātās," grāmatu krāšanas un glabāšanas pieredzei 19. gadsimtā veltītā pētījumā norāda LNB pētniece un viena no izstādes "Neredzamā bibliotēka" kuratorēm Kristīne Zaļuma.

Sabiedrisko un privāto bibliotēku attīstība padara grāmatas pieejamākas un maina arī attieksmi pret grāmatu. "Novērojama divu veidu attieksme pret grāmatu – to arvien vairāk pirka, lai lasītu, rādot paraugu citiem rīkoties līdzīgi; to aizvien pirka, lai noliktu labi redzamā plauktā un sajustu grāmatas īpašo tuvumu. Abās attieksmēs rodama īpašnieka konkrētas telpas izjūta, kas tieši ietekmēja bibliotēkas vai grāmatu skapja atrašanās vietas izvēli," raksta Zaļuma.

Bibliotēkas – skolās, muižās, baznīcās

Latviešu lasītājiem sabiedriskās bibliotēkas parasti veidoja mācītājmuižās, skolās, privātmājās, pat baznīcās. Pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešu lasītājiem Tirzas mācītājmuižas telpās 1839. gadā dibināja Tirzas un Velēnas draudzes mācītājs Pauls Emīls Šacs (1807–1862), grāmatas lasīšanai izsniedzot bez maksas. Savukārt 1848. gadā Ēdoles luterāņu baznīcas ģērbkambarī ar Ēdoles muižas īpašnieku fon Bēru atbalstu un 200 grāmatām skapī bibliotēku nodibināja Krišjānis Valdemārs (1825–1891). Slavenais bibliotekārs un bibliofils Jānis Misiņš (1862–1945) 1880. gadā Tirzas pagastskolā izveidoja bibliotēku vietējiem lasītājiem, bet 1885. gadā viņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju atvērt publisku bibliotēku savās mājās "Krācēs". Tās krājumā sākotnēji bija ap 500 grāmatu, pētījumā raksta Zaļuma.

Lasīšanas vēsture Latvijā. Bibliotēku mājvietas 19. gadsimta lasītājiem
Foto: Jānis Misiņš Tirzas “Krācēs”. 19. gs. 80. gadi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RX34,1,64, 2. lp.

Rīgas skolās – Rīgas licejā (vēlāk Vidzemes (Rīgas) guberņas ģimnāzija) un Domskolā (vēlāk Rīgas pilsētas ģimnāzija) – bibliotēkas bija tapušas jau agrākos gadsimtos, grāmatu krājumiem sākotnēji nebija atsevišķu telpu, tikai īpaši iekārtoti skapji. Pieaugot krājumu apjomiem, sāka domāt arī par atsevišķu telpu iekārtošanu. Savukārt "Academia Petrina" (Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija) atsevišķu telpu bibliotēkai atvēra jau 1776. gadā.

Pagastskolās un draudžu skolās 19. gadsimtā bibliotēkai atvēlēja kādu grāmatu skapi, nevis atsevišķu telpu. Krievijas impērijas izglītības iestāžu reformas rezultātā 19. gadsimta sākumā, piemēram, Latgales skolās izveidoja pirmās patstāvīgās bibliotēkas. Pirms tam skolas parasti pastāvēja pie klosteriem un skolēni un skolotāji izmantoja grāmatas, kas atradās klosteru bibliotēkās. Par pirmo skolas bibliotēku Latgalē uzskata 1804. gadā dibināto Daugavpils apriņķa skolas (pirms tam Daugavpils jezuītu skola) bibliotēku.

Lasīšanas vēsture Latvijā. Bibliotēku mājvietas 19. gadsimta lasītājiem
Foto: Cēsu Jaunās pils torņa bibliotēkas grāmatu skapja projekts. Jānis Meņģelis, 1891. gads. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RIL-1,157, 36. lp.

Turīgākie aristokrāti grāmatu uzglabāšanai plānoja un būvēja īpašas mūra, mazāk bagātie – koka ēkas, ko dēvēja par skarbu vai lamusu (Lehmhaus). Tomēr izplatītākā tradīcija 19. gadsimta Latvijas muižkungu mājās bija bibliotēkas iekārtot atsevišķā telpā – no ēkas ieejas tālākajā un klusākajā vietā. Dažu muižu privātbibliotēkas bija pils vai kungu mājas tornī (Lielstraupes muižas pilī, Cēsu Jaunajā pilī, Dagdas muižas pilī u. c.). Piemēram, Zvārtavas muižas kungu mājā, kuras celtniecību pabeidza 1881. gadā, otrajā stāvā atradās bibliotēka, bet ēkas dienvidrietumu stūra tornītī bija iebūvēta maza istabiņa, kur muižas baronese lasīja grāmatas un rakstīja vēstules.

Pasaule top plašāka

Elektrība, telefons un fotogrāfija 19. gadsimta cilvēkam atnes jaunas iespējas pasaules izziņā. "Kādā namā 19. gadsimtā veidota bibliotēka spēja tā iedzīvotājiem atklāt pasaules plašumus, kas kļuva tuvi un sasniedzami ar grāmatu palīdzību, neizejot no mājvietas. Tieši gadsimta nogalē parādījās neaprakstāma vēlme mājas vidi savienot ar plašo pasauli," pētījumā raksta Zaļuma. Telpa, kas pielāgota lasīšanai, kā arī spožāks apgaismojums, ienākot elektriskajai spuldzei, ļauj apceļot pasauli un iepazīt citu ļaužu daudzveidīgo pieredzi, sēžot ērtā klubkrēslā.


Lasīšanas vēsture Latvijā. Bibliotēku mājvietas 19. gadsimta lasītājiem
Foto: Bibliotēkas telpa kādā muižas kungu mājā. 20. gs. sākums. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RXA319-18, 7. att.

Greznākos interjerus šajā laikā papildina lasīšanai īpaši pielāgoti krēsli (wingchair), bet līdzās grāmatu kolekcijām sienas grezno mākslas darbu kolekcijas. "Tādējādi ar grāmatu un mākslas darbu palīdzību konkrētās telpās sniedza baudu acīm un pamudināja paveikt labus un cienījamus darbus. Bet būtiskākais – tas kalpoja kā izpētes avots jaunatnei, neuzkrītoši sasniedzot mākslas un vēstures izpētes didaktiskos un morālos mērķus."

Pilns pētījuma teksts šeit. Turpinājumā: Dažas piezīmes par grāmatu lasīšanu 20. gadsimtā. Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar "Europeana".

Tags

Latvijas Nacionālā bibliotēka

Comment Form