Neviennozīmīgi vērtēto performanci, kas interneta diskusijās nodēvēta arī par seklu bezsatura pasākumu, tiešraidē noskatījās 70 tūkstoši portāla "Delfi" lasītāju.
Performances iniciatore Elīna Dzelme pievādā eseju, kurā atklāj atziņas, kas radušās pēc 24 kubā pavadītām stundām.
"Kur jūs čurājat? Bet kur tad jūs čurājat?" Arī es sev uzdevu šo jautājumu, gatavojot performanci. Zem kuba ierīkojām būcenīti, kurā atradās arī tualete. Mēs ēdām veģetāru pārtiku un nokārtojāmies pāris metrus tālāk. Visiem acu priekšā. Sava veida izejas punkts. "Vai jūs nenosalāt? Un kāpēc jūs vispār tur sēžat?" Nē, tā nebija domāta māksla.
Es vienkārši gribēju paskatīties uz cilvēkiem. Iegūt to sabiedrības spoguli. Man patīk Kalnciema iela, tā nebeidzamā mašīnu plūsma un cilvēki. Viens bērns bija atteicies iet uz bērnu dārzu, kamēr nebūs apmeklējis kasti.
Es nenosalu, jo mani sildīja tās lauvmutītes, kuras viens puisis atveda nakts vidū. Mani sildīja mākslas skolas audzēkņu skices un draugu izdziedātas romances. Visvairāk mani sasildīja tie pāris, kuri iegāja ilgstošā acu kontaktā. Tā bija tāda enerģijas apmaiņa. Tā bija arī cīņa par brīvību. Es biju citiem uz delnas un meklēju, cik daudz es varu atļauties. Es tomēr nebiju es; es esmu aktrise, tā varbūt arī ir mana patiesā daba.
Mēs esam vēl bērna autiņos performanču mākslā. Viesmākslinieki šokē, provocē, brīžam kaitina. Mēs sākam lēnam un vienkārši. Neuzdodam tiešus jautājumus. Tas noteikti daļēji atbild uz to, kāpēc mums sekoja līdzi septiņdesmit tūkstoši cilvēki. Kubs arī man bija izaicinājums.
Es biju nobijusies. Varbūt ir laiks pamanīt vienam otru, palūkoties vienam otrā dziļāk. Varbūt nemaz nav tik slikti, ka rūp arī fizioloģija. Tas ir labs sākums kāpienam pa Maslova piramīdu. Jo RŪP.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
