No pandēmijas laika pierakstiem līdz 'Instagram'. Par dzīvi un teātri grāmatās
Foto: Publicitātes foto

Ziemas sezonā grāmatu plauktus atkal papildinājuši sējumi, kuros reprezentējušies vairāki mākslinieki. Visus viņus vieno arī teātris – gana dažādos aspektos, skatījumos un intensitātē. Zanei Daudziņai, Agnesei Zeltiņai un Artūram Ēķim par dzīvi teātrī un teātri dzīvē ir daudz ko stāstīt: divas grāmatas tapušas dienasgrāmatas formātā, bet par baletdejotāju Artūru Ēķi stāstu veidojušas Tamāra Ēķe un Gunta Bāliņa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pandēmijas dienasgrāmata

Zanes Daudziņas "Dienasgrāmatā" lasāmi ikdienas dzīves pieraksti visa 2020. gada garumā. Tieši tāpēc, ka tas visiem bija arī pirmais pandēmijas gads, svarīgi šo sējumu lasīt no sākuma un secīgi, ierakstu pēc ieraksta, jo viena no svarīgākajām šīs dienasgrāmatas vērtībām ir nesenās pieredzes spoguļošanās viena līdzcilvēka reālajā ikdienā. Oriģinalitāti personīgajam rakstu vēstījumam piešķir arī pašas autores ilustrācijas un vāka zīmējums. Turklāt izdevums ir kvalitatīvi sagatavots, kā jau pieklājas grāmatai, iesaistot profesionāļus gan teksta korektūrā, gan maketēšanā.

Dienasgrāmata uzsākta jau 2019. gada izskaņā, autorei mēģinot "savilkt savu iepriekšējā gada bilanci", arī pirmie 2020. gada pāris mēneši turpina ritēt trakajā darbu un iešanu skrējienā. Tam pēkšņi seko apstulbinošs klusums un ārējs miers. Tas gan vairāk ir tikai ārējs miers, jo iekšēji lēnām un pamazām mācāmies pieņemt savu nepārejošo neziņu un arvien pieaugošo trauksmi, kas, ja godīgi atzīstu, regulāri saskaroties ar pēkšņām karantīnām, pasākumu atcelšanu un dažādu citu plānu maiņām, man, piemēram, nav pārgājusi joprojām.

Visdīvainākais, ka, lasot tālāk Zanes Daudziņas gaitas, sapratu – 2020. gada un 2021. gada notikumi man jau ir sajukuši vienā lielā putrā. Arī tāpēc ar vēl jo lielāku interesi kopā ar dienasgrāmatas rakstītāju caurskatīju daudzus no 20. gada klupieniem, dīvainībām, nesaprašanām, minējumiem, jo vērojumi un sajūtas ir ļoti atpazīstamas. Turklāt tagad, vēl pēc gada, ar lielāku distanci atskatoties, daudzos jautājumos šķiet, ka nu jau gan vajadzētu būt gudrākiem un zinošākiem... Taču ir skaidrs, ka vēl pēc gada viss atkal varētu būt pilnīgi citādi. Trāpīgi par laiku raksta arī pati autore: "Laiks ir nepielūdzams – tas aizkūleņo prom, mežā, un vakardiena vairs nav pārskatāma, kur nu vēl sasaucama." (114. lpp.)

Otrs lielais pārsteigums ir Zanes Daudziņas rotaļas ar valodu. Viņas prieku, izgaršojot iespēju dabā saskatītās līdzības ietērpt vārdos, var sajust gluži fiziski. Viscaur viegla ir arī pasmaidīšana par sevi – gan par to, kas sanāk, gan par to, kas ne tik ļoti. Ir patīkami būt kopā ar veselīgi pašapzinīgu, reizē sevi arī apšaubošu, bet vispār izteikti radošu un reizē ļoti rūpīgu ģimenes cilvēku.

Ja nu vēl ko būtu gribējies – lai kāda kopumu redzoša acs sirsnīgāk būtu "izravējusi" katras dienas rīta tējas dzeršanu un peldes aukstajā ūdenī. Savos privātajos pieraktos tā, iespējams, ir svarīga ikdienas rituāla daļa – gan tēja un pelde, gan tai sekojošais veikuma reģistrs rokrakstā, taču salīdzinoši kompaktajā dienasgrāmatas formātā ierakstu atkārtošanās veido lieku disproporciju. Bet visādi citādi Zanes Daudziņas ceļojumiem – starp Rīgu un laukiem, starp mājas rūpēm un aktrises darba stresu, starp zināmu baudu nodrošinošo dienasgrāmatas rakstīšanu un piespiedu koncentrēšanos promocijas darba izstrādei – sekot ir gan nomierinoši, gan izzinoši.

"Instagram" grāmata

Ar neviltotu interesi ķēros arī pie aktrises Agneses Zeltiņas skaistās "Instagram" grāmatas "A-Z". Pati ikdienā šo sociālo tīklu lietoju neregulāri, taču zinu, ka Agnese Zeltiņa tur ir aktīva. Tāpat no "Instagram" uz citiem tīkliem ik pa laikam atceļo kādas viņas pozētās bildes, parasti arī pašas dizainētajās rotās. Un kādēļ gan lai skaista sieviete līdzās perfektajām bildēm nedalītos arī ar savu dzīves pieredzi? Protams, arī mani kā vienaudzi tas interesē. Jo īpaši, ja itin labi atceros vēl gadsimtu miju teātrī, kad Agnese Zeltiņa bija viena no redzamākajām aktrisēm, ne tikai pateicoties lieliskajam izskatam, bet arī daudzām brīnišķīgām lomām. Viņu mīlēja gan Dailes milzīgā skatuve (tostarp iestudējumos "Sids", "Ķiršu dārzs", "Mīlulis"), gan Jaunā Rīgas teātra kamerformāts ("Brīvais kritiens", "Jūlijas jaunkundze"). No tā paša perioda atmiņā it labi iespiedusies arī viņas dalība televīzijas filmā "Rīgas gambīts" (rež. Armands Zvirbulis). Tostarp prātā palikusi detaļa, kas raksturo gan kino (un vispār kultūrā) nabadzīgo laikmetu, gan Agneses Zeltiņas intensīvo dzīvi publiskajā tēlā: četru sēriju filmēšana iestiepās uz vairākiem gadiem, kuru laikā aktrisei vairākkārt paspēja nomainīties frizūra un matu krāsa.

Grāmata gan šoreiz nav īsti adresēta teātra mīļiem. "Instagram" grāmatas centrā ir skaista sieviete, kura vēlas skaisti dzīvot. Un viņa ir atradusi veidu un instrumentus, kā to nodrošināt. Būt šajā skaistajā, lai arī ne rozēm kaisītajā pasaulē palīdz dažādas ezoteriskas prakses un skolotāji, un savās atziņās viņa dāsni arī dalās ar saviem "Instagram" sekotājiem. Vienlaikus apbrīnoju Agneses Zeltiņas visnotaļ lielo atklātības pakāpi, kādā viņa runā par sev tuvajiem cilvēkiem – gan par ģimeni, gan draugiem.

"Instagram" stāstu grāmatu Agneses Zeltiņas mērķauditorija var lasīt arī kā atziņu krājumu – atverot grāmatu kādā nelāgā dienā, var būt iespējams saņemt sev iedrošinājumu vai iedvesmu. Savukārt autorei pašai šī ir skaista dāvana sev dzimšanas dienā (tā ir skaista arī vizuāli – ar pelēcīgi samtaino vāku labi saspēlējas pirmās pelēkās lapas un patīkamais iekšlapu papīrs). Mūsdienās, kad aktuālās fotogrāfijas visbiežāk krājas diskos vai telefonu atmiņā, ir visnotaļ prātīgi savu vēsturi iemūžināt taustāmā formā. Turklāt par pierakstīto savas dzimtas īso vēsturi bērni, mazbērni un mazmazbērni pilnīgi notikti būs pateicīgi vēl ilgi. Tikmēr es atļaušos cerēt no Agneses Zeltiņas sagaidīt vēl kādu grāmatu – par pieredzi teātrī un kino. Viņas lomu saraksts uz skatuves un kino ekrānos ir gana plašs, stāstītāja viņa ir laba, un iespēja salīdzināt procesus gan uz dažādām skatuvēm, gan dažādās valstīs ir liels pluss. Turklāt aktrises karjera nav vēl noslēgusies!

Rokrakstu dienasgrāmata

2021. gada izskaņā iznāca arī biogrāfisks stāsts par Artūru Ēķi (1933–2011) – "Dzīves šūpoles". Kā dzirdams Latvijas Radio "Klasika" raidījumā "Diena sākusies", grāmatas iniciatore bijusi viņa sieva Tamāra Ēķe, kura uzrunājusi Guntu Bāliņu, lai kopīgi radītu paliekošu vēstījumu par savulaik tik populāro "vella kalpu" (viņš bija Pēteris Aleksandra Leimaņa filmās "Vella kalpi" un "Vella kalpi Vella dzirnavās"). Tāds nu diemžēl ir paradokss – ja māksliniekam ir palaimējies nofilmēties veiksmīgā kinodarbā, tad ļaužu atmiņā pirmkārt paliksi kā filmas varonis. Pat ja kādā dzīves posmā bijusi arī aktīva skatuves dzīve, un Artūram Ēķim 50. un 60. gados baleta lomu bijis visai daudz.

Viena no šīs grāmatas galvenajām vērtībām ir bagātīgais ilustratīvais materiāls, kas reizē ir liecība arī veselam laikmetam baletā. Savukārt pats teksts ir grūtāk "lasāms". Lielu daļu vēstījuma veido paša Artūra Ēķa rakstītais – viņš jau dzīves laikā ir rūpīgi vācis un sakārtojis paša rakstīto.

Saglabājušās ir arī viņa vēstules, kas rakstītas no Maskavas (60. gadu sākumā) mīļotajai Tamārai, kā arī dažādi (acīmredzot melnraksti) uzmetumi publiskām runām (esot sabiedriskos amatos). Var saprast abu grāmatas veidotāju vēlmi publicēt visu tieši paša Artūra Ēķa rakstīto, vēstījumam piešķirot pēc iespējas lielāku autentiskumu, taču šī iecere līdz galam nav īstenota. To gan var saprast, jo tikai ar paša Ēķa rakstīto nebūtu iespējams izveidot pilnīgu biogrāfiju. Tā nu pa vidu, līdzās vai iestarpinot ir arī Guntas Bāliņas un Tamāras Ēķes (minu, ka Ēķe ir runājusi, bet Bāliņa pierakstījusi un apstrādājusi) stāstījums. Atsevišķu nodaļu ievadā ir dažādas atziņas un aforismi (Lukrēcijs, Tolstojs, pats Ēķis un vēl daudzi citi), par kuriem nav īsti skaidrs – vai tie atrasti kādās Ēķa piezīmēs, vai arī ir grāmatas veidotāju papildinājumi.

Sākuma nodaļās ar enciklopēdisku rūpību visām minētajām personām zemsvītrā atzīmēti dzīves gadi un profesijas, lai gan pēc teksta jau tāpat ir skaidrs, ka ir runa par Ēķa laikabiedriem un baleta māksliniekiem. Varbūt personu rādītāju vajadzēja veidot grāmatas beigās? Vienā no beigu nodaļām apkopoti dažādi veltījumu raksti kolēģiem (bez datējuma), vairāki pārspriedumi politiskās dzīves kontekstā, kam gan arī prasītos komentāru (lai nav jāmin, tieši kurš dzīves posms tas Ēķim bijis), un pašās beigās vēl vairākas vēstules, kas iztulkotas no krievu valodas (abu mīļoto starpā korespondence notika krievu valodā). Vairākkārt lasīšanas laikā radās aizdomas, ka šis tas jau bijis izstāstīts vai pārstāstīts iepriekš. Arī Nobeigumā pēkšņi šķita, ka tieši šo tekstu esmu jau šajā grāmatā kādā vietā lasījusi. Pašķirot uz sākumu, atklājās, ka tur tas bijis paša Artūra Ēķa teksts (jo slīpināts un paša Ēķa parakstīts), kamēr Nobeigumā tas uztverams kā grāmatas veidotāju kopsavilkums.

Līdzīgas teksta izkārtojuma nekonsekvences ir arī, piemēram, 66. lapaspusē, kur tiek citēta Ēķa vēstule (tekstu attiecīgi slīpinot), tad pēkšņi ir arī pēdiņas, kas varētu liecināt par citējuma beigām (lai gan citējuma sākumā pēdiņu nav), taču slīpinātais teksts turpinās... Doma pazūd, jo nākamos teikumus nākas lasīt vairākkārt, lai galu galā saprastu, ka šis jau ir autoru stāstījums un slīpinājums vienkārši ir tehniska kļūda. Un vēl kāds "nieks" – stāstījums vietām ir pārsātināts ar izsaukuma teikumiem. Atšķirot grāmatas pasi, redzams, ka ir bijis gan teksta redaktors, gan korektors.

Jautājums – kādi ir redaktora un korektora uzdevumi, ja pat acīmredzamas drukas kļūdas tekstā ir nemitīgi (nemaz nerunājot par stila kļūdām)? Laikam grāmatai atkal pietrūcis "policista" (šī ir jau kārtējā baletam veltītā grāmata, kas sirgst ar nekvalitatīvu tekstu). Starp citu, liktenis–policists ir viens no grāmatas caurviju motīviem, taču gluži labi būtu pieticis ar vienu tādu poētisko motīvu, kas jau izvēlēts grāmatas nosaukumā – dzīves šūpoles.

Protams, teātra un dejas vēstures lapaspuses ir jāapraksta grāmatās, un pēc šī sējuma izlasīšanas priekšstats par konkrēto mākslinieku un viņa radošo dzīvi tiek radīts. Pat ja pašas pieredzē daudz vairāk nācies domāt par Artūra Ēķa dzīvesbiedres Tamāras Ēķes ieguldījumu teātrī. Esmu droša, ka grāmatu būtu pelnījusi arī viņa. Tikai – kurš gan šo darbu varētu uzņemties? Patiesībā šīs grāmatas kontekstā par Tamāru Ēķi bija jādomā kā par Aspaziju. Tamāra Ēķe, arī pati būdama talantīga un bagātu radošo mūžu, apzināti pagājusi maliņā, lai gaisma ieraudzītu tieši Artūru Ēķi.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form