Foto: DELFI
Gaiši brūnajām mākslīgā akmens plāksnēm klāto māju Elizabetes un Tērbatas ielu krustojumā nu jau divas desmitgades pazīstam kā "Lido Vērmanīti". Ar stāstu par šīs ēkas vēsturi un tās dažādajiem iedzīvotājiem portāls "Delfi" turpina rakstu sēriju par laikmeta lieciniecēm - Rīgas kultūrvēsturiskajām ēkām, kuras ikdienas mutulī bieži mūsu skatieniem paliek neredzamas.

Restorāns paredzēts jau mājas plānā

Pirms simts gadiem pašreizējā nama vietā atradās veselas divas koka ēkas, kuras pa vienai atpirka un apsaimniekoja uzņēmējs Augusts Rudzītis. Ēkā, kas atradusies pie paša krustojuma, bijis "A. Rudzīša traktieris", bet otrā - neliela viesnīca. Šeit savulaik pieturējuši laucinieki, kas ar zirgiem devušies uz tirgu vai no tā, veidojot traktiera galveno klientūru. Daudzi dzirās notriekuši gandrīz visu, ko pa dienu ietirgojuši.

Attīstoties tagadējā Rīgas Centra apbūvei, abas koka ēkas šajā kvartālā palikušas vienas no beidzamajām. To kārta pienāca tikai pagājušā gadsimta 30. gados, kad Rudzītis tās vienu pēc otras nojaucis, lai celtu vienu lielu mūra ēku - "Rudzīša namu".

Ēka celta pa daļām, kā dēļ zemesgrāmatā tā vēl šodien saglabājusi abas vēsturiskās koka namu adreses - Tērbatas iela 2 un Elizabetes iela 65. Tiesa, kopš tā saucamās Vernisāžas uzbūvēšanas, zīme "Tērbatas iela 2" parādījusies arī pie tās sienas, bet adreses vēsturiskajiem saimniekiem pašvaldības policija to lika noņemt. Dokumentācijā gan nekas neesot mainījies.

Jaunās ēkas pirmajā stāvā jau uzreiz atvērts augstākās klases restorāns "A. Rudzītis", bet pārējos ierīkoti dzīvokļi. Atšķirībā no krāšņi rotātajām jūgendstila ēkām, kas lielā skaitā atrodamas arī uz Elizabetes ielas, arhitekts Aleksandrs Klinklāvs sešstāvu mūra namu projektējis salīdzinoši neuzkrītošākā, bet savam laikam ļoti modernajā funkcionālisma stilā, turklāt tā iemītnieki izbaudījuši tādu luksusu kā liftus, centrālo apkuri, gāzes plītis un ūdens sildītājus, kā arī pilsētas telefona līniju.

Būves mākslinieciskajā kompozīcijā īpaši izceļas horizontālās līnijas. Tās uzsver gan platie logi, kurus rāmji veido horizontālas rūtis, gan tā sauktās logu lentes, kuras apliecas ap ēkas stūri, gan divas izteiktas balkonu rindas. Interjerā šīs vienkāršās iezīmes tiek turpinātas gan kāpņu margu, gan istabu durvju dizainā. "Nekādus cikumus-cakumus gan jūs šeit neatradīsiet," rādot līdzenās sienas un griestus, norāda Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Baiba Šmite.

Atjaunos karogu lentas pār māju

Lai gan restorāna saimnieks bija turīgs, īpašu ārišķību viņš nav mīlējis. Vairākas iezīmes pat liecina par pretējo. Piemēram, viņš bieži vien pats kopā ar kādu no saviem četriem bērniem devies uz tirgu, lai iepirktu restorānam nepieciešamos produktus. Turklāt Rudzīšu ģimene uz restorānu ēst devusies tikai vienreiz gadā Ziemassvētkos, un pat tad saimnieks izturējies kā pavisam parasts viesis - palūdzis ēdienkarti, izvēlējies maltīti, bet pēcāk par visu samaksājis.

Līdz ar karu un tai sekojošo okupāciju, ēkas saimnieki piedzīvoja to pašu likteni, ko simtiem citas par turīgām un jaunajai varai nevēlamām uzskatītās ģimenes - izsūtījumu uz Sibīriju. Augusts nonāca Soļikamskā, kurā atradās par vienu no nežēlīgākajiem uzskatītais gulags, un pēc nepilna gada tur mira. Viņa sieva Hildegarde ar trim meitām un dēlu savukārt tika nometināti Krasnojarskas apgabalā. Viņa un vecākā meita slimību un bada dēļ mira jau dažus gadus vēlāk, bet pārējie trīs bērni nonāca bērnu namā un pēcāk atgriezās Latvijā.

Augusta Rudzīša bērni pēc atmodas nolaisto namu atguva. Īpaši aktīvs bijis Augusta dēls Ivars Rudzītis. "Tas bija ilgi un smagi, jo no vienas puses namu deva, no otras turēja. Bija kaudzēm papīru, netrūka arī draudu un reketieri," tā laika nianses atklāj mājas pašreizējais pārvaldnieks, Ivara meitas vīrs Ēriks Rupainis.

Aiz cieņas pret Sibīrijā mirušo nama saimnieku, nupat pie ieejas durvīm izlikta informatīva plāksne par ēkas vēsturi. Plānots atjaunot arī pirmskara Latvijas laika tradīciju svētkos izkārt milzīgus valsts karogus pār abām balkonu rindām - pašlaik jau tiek meklēts piemērots audums. Vecie karogi saglabājušies vien bildēs, jo pēc kara izgriezta to baltā daļa, atstājot tikai sarkano. "Tonis laikam nevienu tolaik neuztrauca," joko Rupainis.

Bēniņos slēpušies pilsētas 'meža brāļi'

Mājas apsaimniekotājs atklāj, ka, pēc nama atgūšanas ap 80 procentiem iedzīvotāju tajā bijuši padomju armijas virsnieku ģimenes un viņu pēcnācēji. "No Latvijas laikiem ēkā dzīvoja vienīgi reiz slavenā advokāta Elksnīša meita. Diemžēl man viņu tā arī neizdevās satikt, jo ļoti drīz pēc tam, kad bija nokārtoti mājas dokumenti, viņa nomira."

Kā liecina atrastie dokumenti un iedzīvotāju stāsti, viena no pirmajām namā iemitinātajām Padomju varas amatpersonām bijis Kirova jeb Rīgas Centra rajona milicijas priekšnieks, kuram bijusi vien trīs klašu izglītība. Zinot, ka lielā dzīvokļa istabas vēlāk tiks izdāļātas arī citiem, milicijas priekšnieks visas labākās mēbeles un mantas salicis lielākajā istabā ar balkonu. Vēlāk, kad dzīvokļa bijušie saimnieki nākuši lūgt, vai iespējams atgūt vismaz kādas ģimenes relikvijas, piemēram, fotogrāfijas, viņš tos patriecis, draudot ar nošaušanu.

Noslēpumainos apstākļos pirmajos pēckara gados tā paša nama kāpņu telpā kāds gan bija nošāvis viņu pašu, bet visi skapji tā arī nostāvēja sastumti vienā istabā līdz pat atmodas gadiem. Kā sāju joku apsaimniekotājs atceras arī to, ka miliča sieva vēl atmodas gados esot pilnīgā pārliecībā teikusi, ka namu esot uzbūvējusi Padomju Savienība, un nekādi privātīpašnieki tam nevarot būt.

Augsta ranga miliča slepkavība gan šajā laikā nebija nekas ārkārtējs - pēc Latvijas nonākšanas padomju armijas varā, daudzi gāja mežos, bet citi slapstījās pa Rīgas namu bēniņstāviem vai pagrabiem. "No bēniņiem bija labi pārredzamas apkārtējās ielas. Vēl labu laiku pēc kara no tiem ir šauts pa "sarkano" formām," stāsta nama apsaimniekotājs.

Rupainis atklāj, ka tos izbūvējot, zem kāda dēļa atrasta slēptuve, kur varētu bijusi paslēpta pistole, bet citviet jumta korē uziets optiskais tēmeklis, kā arī lodes un liels skaits čaulīšu.

Līgumi sargā mājas vēsturisko elpu

Pēc mājas atgūšanas Ivars Rudzītis vēlējies to atjaunot tādu, kāds "Rudzīša nams" bijis pirms 1940. gada, tostarp cerējis, ka kāds no vecā nama saimnieka pieciem mazbērniem atjaunos arī dzimtas restorānu biznesu. Tas gan nav noticis, taču visi rekonstrukcijas darbi notiekot pēc stingriem Rudzīšu dzimtas mantinieku starpā slēgtiem līgumiem, kurus sastādījis Ivars.

Dažas būtiskas atkāpes no pirmskara laika gan ir - rentabilitātes dēļ bijušo dzīvokļu vietā patlaban iemājojuši biroji, tostarp valodu mācību centrs, tūrisma aģentūra un zobārstniecība. Savulaik pirmo lielo atspērienu nama atjaunošanā devusi kompānija "IBM", kura vēlējusies īrēt ēkas otro stāvu.

"Viņi paši bija gatavi visu remontēt, turklāt samaksāja īri par gadu uz priekšu. Tolaik ar to pilnīgi pietika, lai septiņiem šajā stāvā dzīvojošajiem komunālo dzīvokļu iemītniekiem nopirktu jaunus mājokļus," stāsta Rupainis.

Arī "Lido" namā ienāca uzreiz, nomainot Padomju laika diētisko restorānu. "Ivars pats viņus meklēja. Viņa māte izsūtījumā uzskatīja, ka tas ir sods par laucinieku dzirdīšanu, tāpēc tika ieviests noteikums, ka jaunajā restorānā nedrīkst pārdot stipros dzērienus, skaidro apsaimniekotājs.

Vēsturiskās elpas saglabāšana jau drīzumā nama saimniekiem varētu nozīmēt arī finansiālus ieguvumus mazāku nodokļu veidā, jo māja pieteikta kultūrvēsturiskā pieminekļa statusam. Vienlaikus Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Baiba Šmite skaidro, ka saimniekiem, saņemot šo plāksnīti, ko pielikt pie sienas, pieaug arī viņu atbildība, jo it visā, kas tiek darīts, jārēķinās, lai netiktu zaudētas kultūrvēsturiskās vērtības.


Raksts sagatavots sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!