12. oktobrī aprit 160 gadi kopš pasaulē nācis viens no 20. gadsimta sākuma Rīgas arhitektiem, daudzu šodien nozīmīgu arhitektūras pieminekļu autors. Pieminot slaveno Rīgas cēlēju, publicējam Rakstniecības un mūzikas muzeja šā gada marta "Mēneša priekšmetu" – Bokslafa vedeklas Līselotes pasta sūtījumu latviešu dramaturgam Gunāram Priedem. Viņus 90. gadu sākumā saistīja vēstuļu draudzība, turklāt Bokslafas kundze regulāri Priedem sūtīja tolaik tik reti pieejamo pupiņu kafiju.

Šoreiz viena īpašā RMM priekšmeta stāsts saistīts ar Atmodas laiku, 1990. gadiem – pārmiju situāciju, kad Latvija varēja nomest okupācijas važas, kļūstot par brīvu un neatkarīgu valsti. Bet pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku nesa pārmaiņas, kurām daudzi nebija gatavi. Ko tas nozīmēja radošai personībai, bijušajam Rakstnieku savienības vadītājam, dramaturgam, kurš piedzīvojis gan cenzūras bargumu, gan lielu popularitāti?

Atbildi uz šo jautājumu izgaismo Gunāra Priedes korespondence, rokraksti. Bet pasta sūtījumu kaste ir priekšmets, kas spilgti raksturo vienu īpašu Gunāra Priedes saraksti. Viņš vairāk nekā desmit gadus sarakstās ar ievērojamā 20. gadsimta pirmās puses Rīgas arhitekta Vilhelma Bokslafa vedeklu Līzeloti Bokslafu (dzimusi fon Šablovska, 1916–2002). Viņi iepazinušies Rakstnieku savienībā, kad Līzelote 1984. gadā bija atbraukusi uz Latviju un atnākusi uz Benjamiņa namu, lai apskatītu istabas, ar ko viņai saistoties daudz jaunības atmiņu. Viņas vīrs, Vilhelms Bokslafs juniors, ir arhitekts, un arhitektūra ir viena no tēmām, kas diplomēto arhitektu Gunāru Priedi saista ar Bokslafu ģimeni. Dramaturgs aktīvi iesaistās arhitekta Bokslafa seniora piemiņas godināšanā Latvijā. Par Bokslafu ģimenes līdzekļiem 1997. gadā izdota Gunāra Priedes grāmata "Arhitekts Vilhelms Bokslafs un Rīga."

Arī Rīgā dzimušais vācbaltiešu arhitekts Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs ir šā gada jubilārs – 12. oktobrī aprit 160 gadu kopš viņa dzimšanas. Vilhelms Bokslafs projektējis Biržas komercskolas, tagad – Latvijas Mākslas akadēmijas ēku, Krusta baznīcu Rīgā (kopā ar E. V. E. Frīzendorfu) un Dubultu baznīcu Jūrmalā, virkni Rīgas namu, piemēram – bijušo Angļu jūrnieku kluba ēku Pils ielā 11, kur tagad atrodas Dānijas vēstniecība, Lielās ģildes kantoru un dzīvokļu ēku Amatu ielā 4 – tagad Rīgas pilsētas būvvalde. Viņa īstenotajos projektos skatāmi dažādi stili – eklektisms, neogotika, jūgendstils.

Gunāra Priedes un Bokslafa kundzes sarakste liecina: par "Mēneša priekšmetu" izvēlētā kaste nebija vienīgā, kas pie dramaturga ceļojusi no Vācijas. Līzelote Bokslafa regulāri sūtījusi Priedes ģimenei deficīto kafiju. 90. gados, kad Latvija pārdzīvo vairākas krīzes, noguldījumus aprij bankrotējušas bankas, ienākumi jūtami atpaliek no izdevumiem, kafija ir viens no produktiem, kas daudziem kļūst par greznību, ko var atļauties svētku dienās. Tāpēc atbilde uz jautājumu – kāda bija kafijas garša brīvībai atmodinātajā Latvijā, Gunāra Priedes situācijā ir – gan iedvesmojoši salda, gan sūri rūgta.

"Ļoti daudziem tagad Latvijā no kafijas jāatsakās, variants – jāpērk zaļas pupiņas un pašiem jāgrauzdē, kaut kā jau iznāk uz to pusi… Mums – ir, Jums pateicoties, un nosmaržo vien tikai pa māju, kad uzlejam brokastīs, bet sirdsapziņa jau pa brīžam ierunājas, jo, vienkārt, mums ir tāds kā izņēmuma stāvoklis, un otrkārt – ļaujam, lai Jūs rūpējaties par mums, veselu pulku darba spējīgu cilvēku, kas visi strādājam un saņemam pensiju…" – raksta Gunārs Priede Līzelotei Bokslafai 1990. gada 7. jūnijā.

Gunāra Priedes vēstules Līzelotei bieži sākas ar sirsnīgu pateicību par kārtējo kafijas sūtījumu. Bokslafa kundze 90. gados sūta Gunāram Priedem ne tikai kafiju, bet arī citas pārtikas preces, apģērbu un apavus. Piemēram, 1992. gada 9. decembra vēstulē dramaturgs pateicas Līzelotei par Ziemassvētku paciņu "ar skaistajiem eglītes rotājumiem, kafiju, šokolādi, buljona kubikiem, vitamīniem". Vēl 1998. gadā, kad Gunārs Priede svin savu 70. jubileju, viesus viņš cienā ar Bokslafa kundzes sūtīto kafiju. Laikā, kad, pēc vēsturnieku viedokļa, Latvijā sākas ekonomiskās izaugsmes periods, kas, kā zināms, noslēdzās ar kārtējās bankas krahu un finanšu krīzi 2008. gadā, Bokslafa kundzes sūtītā kafija ir draudzīgs žests, kas piepilda Priedes ģimenes māju ar patīkamo aromātu. Pateicoties Bokslafa kundzei, ar kafiju šeit var iemalkot brīvības garšu, kad par to šeit vēl tikai sapņoja. Pateicoties Bokslafa kundzei, kafija, šis dienišķā rituāla dzēriens, enerģijas un daudzu pasaules mākslinieku iedvesmas avots, 90. gados smaržo dramaturga brokastīs.

Bokslafa kundze sūta arī naudu, par ko, Gunārs Priede vienā vēstulē viņai atzīstas – jūtas apjucis, taču pieņem ar pateicību, pieņemdams arī Līzelotes piedāvāto ideju, ka tādējādi viņa sponsorē dramaturga literāro darbību.

Pēdējo Bokslafa kundzes vēstuli Gunārs Priede saņem laikā ap savu 72. dzimšanas dienu desmit mēnešus pirms nāves: "Dārgais Priedes kungs, Ceru, ka varēsiet salasīt, ar manām acīm ir cauri. [..] Es pateicos Jums par Jūsu uzticību, par Jūsu vēstulēm. Es tās esmu savākusi vienkop, es nespēju tās izmest. Varbūt noderēs grāmatai. Es Jums pateicos par Jūsu draudzību, Jūsu Līzelote Bokslafa" (14.03.2000). Līzelote Bokslafa mūžībā aiziet pēc diviem gadiem.

Pasta sūtījumu kaste, kurā Bokslafa kundze sūtījusi kafiju un Gunārs Priede vēlāk tajā glabājis teātra izrāžu un citas fotogrāfijas, ir spilgta laikmeta zīme. Tā liecina par pārmaiņu laika saldumu un rūgtumu, ko sagaršoja dramaturgs Gunārs Priede, baudot savu rīta kafiju.

Source

Tags

Mēneša priekšmets Gunārs Priede Rakstniecības un mūzikas muzejs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form