Stāsti par nostalģiju bez nostalģijas. Zudušajiem Rīgas kinoteātriem pa pēdām
Foto: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

"Man patīk garas un lēnas filmas, man patīk gari teksti, man patīk bezjēdzīgas sarunas," nule kā klajā nākušās grāmatas "Zudušos kinoteātrus meklējot" ievadā raksta tās idejas autors arhitekts Zigmārs Jauja. Tiesa, tas gan nav sakāms par viņa darbu, kurā kopā ar kino zinātnieci Anitu Uzulnieci un kino vēsturnieku Juriju Perevoščikovu viņš gana skrupulozi un koncentrēti apkopojis stāstus un fotogrāfijas par lielāko daļu Rīgas kinoteātru, kuri darbojās pēc Otrā pasaules kara līdz pat deviņdesmito gadu sākumam.

Aizsākums šim darbam meklējams 2014. gada publikācijā grāmatžurnālā "Benji Knewman", kurā Zigmārs Jauja aprakstīja savus deviņdesmito gadu sākuma "ceļojumus" pa Rīgas kinoteātriem, kad bija vien aptuveni 10 gadus vecs puika. "Šis raksts nonāca līdz "Riga IFF" rīkotājiem, kuri mani uzaicināja veidot izstādi ar fotogrāfijām, kuras biju uzņēmis, izbraukājot Rīgu. Šajā izstādē satiku gan Anitu Uzulnieci, gan Juriju Perevoščikovu. Izrādījās, ka Jurijs jau ir pētījis Rīgas kinoteātru vēsturi, Anita savukārt bija darbojusies Kinofikācijas pārvaldē astoņdesmito gadu beigās. Vienā brīdī Anita Uzulniece paziņoja, ka ar izdevniecības "Jumava" īpašnieku Juri Visocki runājusi par grāmatas taisīšanu. Tad arī ķērāmies pie darba. No Jurija pārsvarā ir vēsture, stāsti par pilsētu un cilvēkstāsti ir mani, Anita lika klāt Kinofikācijas pārvaldes darbības vēsturi un aizkulises," atklāj Zigmārs Jauja, kurš arīdzan veidojis plašo grāmatas vizuālo materiālu, kurā ietvertas fotogrāfijas no viņa paša, Jurija Perevoščikova un Andreja Strokina privātajiem arhīviem, kā arī no Latvijas Arhitektūras muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājumiem.

Paša pirmais kino apmeklējums no Zigmāra Jaujas atmiņas ir pagaisis, taču viņš ļoti spilgti atceras "briesmīgo notikumu", ko apraksta grāmatas ievadā, – Teikas kinoteātra apmeklējumu 1991. gadā. Draugs Jānis ieteicis doties noskatīties kādu lielisku bojeviku, ko viņš arī darījis, taču jau pēc pirmajiem filmas kadriem, kuros "liegas Eiropas soulmūzikas" pavadījumā akvārijā peldēja zivtiņas, bija skaidrs, ka iegādājis biļeti uz nepareizo seansu. Franču romantiskais kino. Kas var būt vēl ļaunāk? "Es, labi audzināts zēns, kurš arī iesāktu ēdienu, lai kā tas riebtos, apēd līdz galam, sakostiem zobiem turpināju "baudīt" man piespēlēto kinofilmu, kuras ainas bija šausminoši garas un galveno varoņu – vīrieša un sievietes – sarunas man nesaprotamas."

Grāmatas, kuras nosaukums daļēji palienēts no Marsela Prusta "Zudušos laikus meklējot" – viena no Zigmāra Jaujas mīļākajiem romāniem, galvenais uzdevums bija vienkopus dokumentēt konkrēta perioda kinoteātru vēsturi, jo līdz šim pieejamā informācija bija pretrunīga un pārāk izvērsta par populārākajiem kinoteātriem, bet nepilnīga par mikrorajoniem. Turklāt tas darīts, izvairoties no nostalģijas radīšanas, jo tā cilvēkiem rodas pašiem, ieraugot un uzzinot ko par konkrētu kinoteātri, ar kuru saistās siltas vai, iespējams, ne tik siltas atmiņas.

Pasaules vēsturē kino slavas gājiena pirmie soļi datējami ar 1895. gada 28. decembri, kad brāļi Limjēri Parīzē kafejnīcā "Grand Cafe" sarīkoja pirmo kinofilmas komercseansu, kas izpelnījās skatītāju atzinību, tāpēc viņi nolēma doties pasaules tūrē, 1896. gada 28. maijā viesojoties arī Rīgā. Par pirmo īsfilmu izrādīšanas vietu tika izraudzīta trīsstāvu ēka Kaļķu ielā 11, kuras šodien vairs nav. Interese bija ļoti liela, tāpēc Limjēru pārstāvji ierosināja Rīgā ierīkot brīvdabas kinoteātri. Sacīts – darīts, un jau 1896. gada 9. jūnija vakarā Ķeizardārzā (tagadējais Viesturdārzs) notika pirmais brīvdabas kinoseanss.

Siltajai sezonai beidzoties, gluži tāpat kā tas notika citviet pasaulē, filmas turpināja izrādīt veikalos un kafejnīcās. Pirmais stacionārais kinoteātris Rīgā tika izveidots 1906. gadā mūra ēkā Teātra ielā 10 un nodēvēts par "Elektro Bioskop", savukārt divdesmitajos gados sāka būvēt jau speciāli kino izrādīšanai paredzētas ēkas – "Splendid Palace" Elizabetes ielā un "Forumu" Skolas ielā (uz krustojuma ar Elizabetes ielu), tāpēc Elizabetes ielas posms no Valdemāra līdz Tērbatas ielai vietējo valodās iemantoja nosaukumu "Brodveja".

Līdz ar kinoteātru ienākšanu Latvijā tapa arī pašmāju filmas. Pirmā uzņemtā latviešu filma bija Aleksandra Stankes 1910. gada dokumentālā filma par Krievijas imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā un Pētera I pieminekļa atklāšanu. Vietējie kino meistari pamanījās arī izpelnīties starptautisku atzinību, piemēram, Liepājā dzimušais operators Eduards Tisē un Rīgā dzimušais režisors Sergejs Eizenšteins.

Slavenākā mēmā kinofilma starpkaru periodā bija Aleksandra Rusteiķa "Lāčplēsis" 1930. gadā, savukārt populārākā skaņu filma – Viļa Jāņa Lapenieka "Zvejnieka dēls" 1939. gadā, kas uz ekrāniem nonāca vien dažus mēnešus pirms okupācijas. Filmu atzinīgi novērtēja arī prezidents Kārlis Ulmanis.

Pēc okupācijas visi privātie kinoteātri pārgāja Kinofikācijas pārvaldes rokās, kas iedzīvināja arī padomju kino izrādīšanas sistēmu, piemēram, pārdēvējot kinoteātrus padomju ideoloģijai atbilstošākā nosaukumā. Tā kinoteātris "Etna" Ģertrūdes ielā 72 kļuva par "KIM" jeb "Komunistiskās jaunatnes internacionāli", "Holivuda" Kalnciema ielā 104 par "Imantu" un "Forums" Skolas ielā 2 par "Komjaunieti". Cieta, protams, arī repertuārs – buržuāziskās izklaides kino nomainīja sociālistiski reālistiskās padomju filmas.

Tiesa, tas gan nebija uz ilgu, varas mainījās, un vācu okupācijas laikā daļa kinoteātru nonāca to iepriekšējo īpašnieku rokās, bet daļa tika pārvērsta par karavīru izklaides vietām ar nosaukumu "Soldaten Kino". Taču pēc padomju varas atgriešanās 1944. gadā uz visiem laikiem nebūtībā tika aizslaucīta "Rīgas Brodveja" un sākās jauna kino ēra.

Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados radās vairāki kino izrādīšanai veltīti padomju periodikas izdevumi, kā arī parādījās kinoteātri bērniem. Pirmais specializētais bērnu kinoteātris Rīgā tika atklāts 1940. gadā Oktobra revolūcijas svētkos, 7. novembrī, bijušā kino "Metropole" telpās Tērbatas ielā 2 un tika nodēvēts par Pavļika Morozova Centrālo bērnu kinoteātri. Kopumā 1946. gada septembrī Rīgā darbojās jau 17 kinoteātri.

Savukārt sešdesmitie gadi iezīmējās ar vairāku jaunu kinoteātru būvniecību, kuru repertuārā virsroku guva Padomju Savienības un sociālistisko valstu blokā ražotās filmas, kuras gan neienesa pietiekami daudz ienākumu, tāpēc repertuārs tika "šķaidīts" arī ar čehu, franču un itāļu kinoseansiem, kuri palīdzēja izpildīt finanšu plānus. Rezultātā 1968. gads kino apmeklētāju ziņā bija rekordražīgs – padomju pilsonis kino apmeklēja vidēji 22 reizes gadā.

Taču jau septiņdesmito gadu sākumā apmeklējuma rādītāji sāka rukt. Kino popularitātes kritumu tolaik skaidroja ar nekvalitatīvo piedāvājumu, tāpēc skatītāji biežāk izlēma palikt mājās un filmas skatīties televizora ekrānā. Šajā brīdī kinofikācijas plānotāji sāka domāt par skatītāju intereses palielināšanu, un viens no veidiem bija daudzfunkcionālu kinoteātru izveide. Viens no pirmajiem šādiem kino tika uzbūvēts Imantā – tajā bija divas kinozāles, deju zāle, kafejnīca un izstāžu telpas. Savukārt spilgtākais šīs desmitgades veikums bija vasaras kinoteātris "Vasara" Vecāķos, kas ātri vien kļuva par kūrorta dzīves centrālo asi.

Kinofikācijas neizbēgamais sabrukums aizsākās astoņdesmito gadu sākumā, jo nekas, pat cenu nolaišana un darba laika pagarināšana, nespēja piespiest skatītāju iet skatīties neinteresantās filmas, kas tika štancētas saskaņā ar tematisko plānu – gluži kā zivju konservi. Rezultātā 1988. gadā visās Padomju Savienības republikās likvidēja Valsts kinematogrāfijas komiteju. Likvidēja arī LPSR Kultūras ministriju, tās vietā izveidojot LPSR Valsts kultūras komiteju, kuras sastāvā iekļāva radošo apvienību "Latvijas kino", kas darbojās līdz 1991. gada 15. decembrim. Savukārt pēc tam tika izveidots Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs, kuru 2005. gadā pārdēvēja par Nacionālo kino centru, kas veiksmīgi darbojas vēl arvien.

Pārejas laikā kino repertuārs piedzīvoja spēcīgu amerikanizāciju, ko neizturēja mazākie kinoteātri, kas tika slēgti. Pirmais lielais Rīgas daudzfunkcionālais kinoteātris "Parex Plaza" durvis vēra 2003. gada 31. oktobrī. Mūsdienās, pārdēvēts par "Kino Citadele", tas vēl arvien līdztekus kinoteātrim "Cinamon" un "Multikino" turpina piedāvāt plaša spektra izklaidējošo kino, kamēr par mākslas kino izrādīšanu gādā "Splendid Palace", "K.Suns" un "Kino Bize".

Vaicāts par šodienas kino gaumi, Zigmārs Jauja atklāj, ka īpašu uzmanību pievērš filmām, kuras ir līdzīgas Prusta garajiem teikumiem, un kurās nekas daudz nenotiek, piemēram, franču kino jaunā viļņa aizsācēja Žaka Riveta (Jacques Rivette) darbi "Out 1" un "Le Pont du Nord": "Iespējams, pie vainas ir mana traumatiskā pieredze ar bojeviku, kas izrādījās franču romantiskais kino. ("Šī filma mani vajāja visus deviņdesmitos, visus divtūkstošos. Arī tagad tā mani vajā – tāda neveiksme, tāda vilšanās!" grāmatā raksta Jauja – aut.) Es ļoti novērtēju "Riga IFF", kur var redzēt nopietnas filmas, kuras kinoteātros nerāda. Bet man patīk arī apmeklēt "Forum Cinemas" un skatīties action filmas. Esmu pamanījis, ka cilvēki, it īpaši tie, kuri padomju laikā cīnījās par Rietumu kino atdabūšanu uz Rīgu, šobrīd iestājas pret komerckino – tas ir kļuvis par ļaunu ienaidnieku. Pētot kinoteātru vēsturi, it sevišķi trīsdesmito gadu, konstatēju, ka kino pašos pirmsākumos tomēr arī bija bizness. Un nevar teikt, ka tas bija slikti – bieži vien biznesa nolūki bija jaunu tehnoloģiju attīstības un jaunu skatītāju pārsteigšanas veidu meklējumu virzītāji. Arī komerckino bīda kino attīstību uz priekšu."

Source

Tags

Forum Cinemas K.Suns Kino Bize Lasāmgabali Nacionālais kino centrs Riga IFF Sergejs Eizenšteins Splendid Palace
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Stāsti par nostalģiju bez nostalģijas. Zudušajiem Rīgas kinoteātriem pa pēdām

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus