1919. gada 1. septembrī Rīgas pils telpās direktora Jāņa Krodznieka (īstajā vārdā Jānis Krīgers) vadībā sāka strādāt Latvijas Valsts vēsturiskais arhīvs. Izglītības ministra Kārļa Kasparsona pārziņā esošā arhīva uzdevums bija saglabāt valstij un tās pavalstniekiem nozīmīgus dokumentus. Ministru kabineta 1919. gada 23. septembrī pieņemtie "Noteikumi par Valsts vēsturisko arhīvu" bija pirmais normatīvais akts, kas Latvijā reglamentēja arhīvu darbību un noteica, ka Valsts vēsturiskajam arhīvam ir padoti visi valsts resoru, komunālo un kārtu iestāžu arhīvi.
1924. gada 7. novembrī Valsts prezidenta Jāņa Čakstes izsludinātais likums "Par Valsts arhīvu" pārdēvēja arhīvu par Latvijas Valsts arhīvu un nostiprināja tā statusu. No 1924. gada Latvijas vēsturei nozīmīgus dokumentus Latvijas Valsts arhīvs vāca, glabāja un apstrādāja direktora Jāņa Bērziņa vadībā, šajā gadā sāka iznākt arī dokumentu publikāciju sērija "Valsts arhīva raksti".
1931. gadā Latvijas Valsts arhīva dokumentus pārvietoja uz arhīvam nodoto Rīgas lombarda ēku Slokas ielā 16, Rīgā. 1932. gada 1. jūnijā Valsts prezidenta Alberta Kvieša izsludinātie "Pārgrozījumi un papildinājumi likumā par Valsts arhīvu" noteica, ka arhīvam ir jānodod arī pašvaldības iestāžu dokumenti, bet uz vienošanās pamata, arī sabiedrisko organizāciju un privātpersonu dokumenti. 1936. gadā arhīva ēkai Slokas ielā 16 sāka celt piecstāvu piebūvi, 1939. gadā Latvijas Valsts arhīva rīcībā nonāca ēkas jaunais spārns, kā arī papildu telpas Rundāles pilī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
