96 gadu vecumā miris slavenais itāļu režisors Franko Dzefirelli

Dzefirelli bija viena no ievērojamākajām Itālijas 20. gadsimta mākslas personībām, kura karjera ilga vairāk nekā 60 gadus.

Režisora radošajā biogrāfijā ir gan vērienīgas kostīmfilmas, gan biogrāfiskas fantāzijas, bet īpaši izceļamas Šekspīra lugu ekranizācijas, kā "Spītnieces savaldīšana" (The Taming of the Shrew, 1967) ar Elizabeti Teilori un Ričardu Bērtonu galvenajās lomās, "Romeo un Džuljeta" (Romeo and Juliet, 1968) ar Leonardu Vaitingu un Olīviju Hasiju titullomās, kā arī "Hamlets" (1990) ar Melu Gibsonu galvenajā lomā.

Tāpat Dzefirelli tiek dēvēts par 20. gadsimta labāko operfilmu režisoru – viņš tās veidoja greznas un vērienīgas, gluži kā savus operas iestudējumus. Kā spilgtākie minami Džuzepes Verdi "Traviata" (1982) un "Otello" (1986), kā arī citas.

Tāpat režisors veidojis filmu par 20. gadsimta operas dīvu Mariju Kallasu, daļēji autobigrāfisku darbu "Tēja ar Musolini" par savu bērnību 30. gadu Itālijā. Tāpat nozīmīgi ir viņa darbi "Jēzus no Nācaretes" (1977) un "Brālis Saule, Māsa Mēness" (1972) par Svēto Asīzes Francisku.

Franko Dzefirelli pasaulē nāca 1923. gada 12. februārī kā kādas šuvējas un vilnas tirgotāja ārlaulības dēls. Viņš uzauga Florencē savas tantes aizgādniecība, bet vēlāk pats uzskatīja, ka mīlestību uz operu mantojis no sava vectēva, kurš bija diriģents. Savukārt kaislība uz teātri viņu skāra bērnība, kad vasaras brīvdienās Toskānā apmeklēja ceļojošo aktieru piedāvātās izrādes.

1941. gadā Dzefirelli absolvēja "Accademia di Belle Arti di Firenze", bet vēlāk devās uz Florences universitāti, lai studētu arhitektūru, tomēr studijas pārtrauca Otrais pasaules karš. Vēlāk viņš atgriezās pie mācībām, tomēr 1945. gadā pēc Lorensa Olivjē veidotā "Henrija V" noskatīšanās, nolēma pievērsties teātrim.

Par liktenīgu pagriezienu pats Dzefirelli sauca iepazīšanos ar Lukīno Viskonti, kurš piedāvāja viņam nelielu lomu izrādē "Noziegums un sods" , bet 1948. gadā uzaicināja par asistentu filmas "La Terra Trema" tapšanā Sicīlijā. Tāpat viņš karjeras pirmsākumos strādājis ar režisoriem Vitorio de Sica un Roberto Roselini. Savus teātra un operas uzvedumus Dzefirelli veidoja jau kopš 50. gadu vidus, bet pirmo pilnmetrāžas filmu – jau minēto "Spītnieces savaldīšana" – nofilmēja 60. gadu otrajā pusē.

1994 gadā Dzefirelli kļuva par Itālijas senāta locekli, pārstāvot Berluskoni "Forza Italia" partiju, bet 2004. gadā saņēma Britu impērijas bruņinieka titulu.